Vispār pēdējā laikā vienu cilvēciskās kvalitātes mērauklu pielieku tajā, kā cilvēks runā par citu tādu – jo vairāk brīžos, kad tas vārdu ūdens nešvanko aprunātās personas ausis. Vienkārša, personiska pārliecība – runāt uz otru tam klātu neesot tāpat vai pat labāk nekā klātbūtnē. Savukārt norādīšana uz otra lažām vai šķietamiem nepilnīgumiem lai labāk ir diskrēta un prom no publiskas uztveramības reģistriem.

Šito pats gribu turpmāk atcerēties.