Šodiena un vakardiena |
[May. 30th, 2013|08:51 pm] |
Pēcpusdienā līst
sīks lietus un priežu sila malā mēs rokam kapiņu kāda cilvēka brālim. Visus
divdesmit astoņus viņš bija dzīvojis viengadīga prātā & ķermenī. Nu uzrāpās
pats tālāk. Dziļāk rokam uz maiņām. Pēc savas maiņas braucu pakaļ egļu zariņiem
smilšu kopiņas apsegam un spraušanai ap bedri. Izrokam divus metrus smiltājā
blakus bedījamā tēva kapam. Aizgāja pagājušajā pavasarī. Otrā pusē vectēvs. Jau
sen. Tēva puses sienu tīklo daudzum daudzas lielo koku saknes. Nu tās jāapcērt.
No
rīta aizeju apraudzīt kapa vietu, vai lietus nav izbrucinājis smilti. Tēva pusē
pašā lejā iedobe. Bet bedres dibenā pelēns. Aizgājis citos spēka laukos. Uzmetu
viņam dažas saujas smilšu. No kapličas pēc brīža nesam kasti ar atstāto ķermeni
uz to pašu sila malu. Mācītājam odu sakosts kakls. Drukns un lēnīgs. Esot
bijušais rokeris. Dzīves grieži uzlikuši ticības apaušus. Aizrokam kapiņu un es eju uz mežu pēc ziediem. Vēlos nolikt desmit
dažādus ziediņus aizgājējam, bet mežs dod piecus katru pa divi.
Pēc
ceremonijas apstāvētāji dalās ar pieredzēto. Kamēr metām ciet kapiņu, no meža
iznācis zaķis un pieļekatojis pie bēriniekiem. Visu to pusstundu, kamēr aizrakām
bedri un izveidojām kopiņu, zaķis bijis klāt. Notupies starp hostām un vērojis
ceremoniju pāris metru no apstāvētājiem.
Mēs
atgriežamies mājās un uznāk vasarīgs gāziens.
|
|
|