Pēcpusdienā līst sīks lietus un priežu sila malā mēs rokam kapiņu kāda cilvēka brālim. Visus divdesmit astoņus viņš bija dzīvojis viengadīga prātā & ķermenī. Nu uzrāpās pats tālāk. Dziļāk rokam uz maiņām. Pēc savas maiņas braucu pakaļ egļu zariņiem smilšu kopiņas apsegam un spraušanai ap bedri. Izrokam divus metrus smiltājā blakus bedījamā tēva kapam. Aizgāja pagājušajā pavasarī. Otrā pusē vectēvs. Jau sen. Tēva puses sienu tīklo daudzum daudzas lielo koku saknes. Nu tās jāapcērt.

No rīta aizeju apraudzīt kapa vietu, vai lietus nav izbrucinājis smilti. Tēva pusē pašā lejā iedobe. Bet bedres dibenā pelēns. Aizgājis citos spēka laukos. Uzmetu viņam dažas saujas smilšu. No kapličas pēc brīža nesam kasti ar atstāto ķermeni uz to pašu sila malu. Mācītājam odu sakosts kakls. Drukns un lēnīgs. Esot bijušais rokeris. Dzīves grieži uzlikuši ticības apaušus. Aizrokam kapiņu un es eju uz mežu pēc ziediem. Vēlos nolikt desmit dažādus ziediņus aizgājējam, bet mežs dod piecus katru pa divi. 

Pēc ceremonijas apstāvētāji dalās ar pieredzēto. Kamēr metām ciet kapiņu, no meža iznācis zaķis un pieļekatojis pie bēriniekiem. Visu to pusstundu, kamēr aizrakām bedri un izveidojām kopiņu, zaķis bijis klāt. Notupies starp hostām un vērojis ceremoniju pāris metru no apstāvētājiem.

Mēs atgriežamies mājās un uznāk vasarīgs gāziens.