Pēdējās dienās sanāca divas pietiekami nozīmīgas skaņu pieredzes.

Viss tas Mastadonu pasākums vīla pat vairāk, nekā iztēlojos. Pasākumā ierados SkaņArkāžu Keymaster laikā, kad viens kaujams putns ar seksti vīrietis ar vērā ņemamu pašapziņu šķērsoja skatuvi ar rokām vēlot spēlēšanai beigties & skaņdarba laikā izrubīja Laurim pastiprinātāju. Siā auzas Radikāļi pieminēšanas vērti tikai kā tādi lecīgi/mačo nekādi (šajā ziņā bez pārsteigumiem). Un Mastadoņi, ar redzamu entuziasmu neapgrūtinot arī paši sevi, godīgi sakot, spēja dabūt manu uzmanību kaut kādos atsevišķos brīžos. Piemēram, kad uzcītīgi darbojās tā giču iespēlētāju, alus padevēju utt. mašinērija, basistam vicinot giču & dauzot krūtis; brīdī kad grupai palīgā uz skatuves uzlēca kāds iesilis zēns, kad apsargotie aģenti ar uzmanības starmešiem skenēja potenciālos nekārtību cēlājus. Kādas 5 min pēc koncerta beigām apsargs arī mani aicināja atstāt Palladiuma telpas, jo koncerts jau esot beidzies.

Saulgriežus sagaidījām Turaidā. Godīgi sakot, visa tā dievturu pseido & nepseido rituālu būšana brīžam lika sēri pasmaidīt, tad atkal lika mēģināt sevi atslēgt no lieki kritiskā vērtējuma, bet pievērsties gadskārtu rita idejai. Bet nu jāsaka tie skarbie vārdi, ka šādus pasākumus nevar vadīt vienīgi nacionālas ārišķības stiprināti ļauži, kuru enerģētiskā nepietiekamība baigi disonē ar to aurošanu mikrofonā, „tautas izrīkošanu kā vislabāk vajag”, sačukstoties/sajūkot/strīdoties savā starpā tā paša mikrofona ķeršanas zonā.

Bet bija, bija daudzi labie & sirdi spēcinošie brīži. Pirmais jau gājiens turp & atpakaļ gar mūsu svētupi Gauju. Atpakaļ pēc saullēkta vispār šķita teju sēņu ceļojums. Vainagu pīšana, Turaidas svētvietu nesankcionēta apstaigāšana, tāds kluss prieks tomēr par daudzo cilvēku uzvedības & svētku sajūtas kultūru.

Nakts tumšākajā daļā Jāņu kalnā pie ugunskura savu stundu koklēja & dziedāja Biruta Ozoliņa. Ja līdz šim šo dāmu uzskatīju par tādu lādzīgu folkmūziķi; tad klātienē, naktī pie ugunskura tas izvērtās spēcīgs iekšup & augšupbrauciens sevī. Viņa šķita tādas trauslas, ar sirdi sazemētas, niansētas jaudas pilna. Tur pie tā ugunskura bija ieradies arī kāds akls vīrs & jautāja, vai spēlēšot Biruta Ozoliņa; taisni tai brīdī, kad viņa jau sēdēja iekšējā meditācijā pirms spēlēšanas. Ap ugunsvietu bija vismaz cilvēku simts. Un brīžos, kad Biruta nespēlēja, šķita, ka apkārtējo sirdspukstus nedzird tikai ugunskura sprakšķu & netālo danču bumsīšanas dēļ. Vienbrīd jau radās tā sajūta, ka vispār tūliņ no tā ugunskura izsprāgs gaismas stabs. Un varbūt tā arī notika.