Pēdējās dienās sanāca divas
pietiekami nozīmīgas skaņu pieredzes. Viss tas Mastadonu pasākums vīla
pat vairāk, nekā iztēlojos. Pasākumā ierados SkaņArkāžu Keymaster laikā, kad viens kaujams putns ar seksti vīrietis ar vērā
ņemamu pašapziņu šķērsoja skatuvi ar rokām vēlot spēlēšanai beigties &
skaņdarba laikā izrubīja Laurim pastiprinātāju. Siā auzas Radikāļi pieminēšanas vērti tikai kā
tādi lecīgi/mačo nekādi (šajā ziņā bez pārsteigumiem). Un Mastadoņi, ar redzamu
entuziasmu neapgrūtinot arī paši sevi, godīgi sakot, spēja dabūt manu uzmanību kaut
kādos atsevišķos brīžos. Piemēram, kad uzcītīgi darbojās tā giču iespēlētāju,
alus padevēju utt. mašinērija, basistam vicinot giču & dauzot krūtis; brīdī
kad grupai palīgā uz skatuves uzlēca kāds iesilis zēns, kad apsargotie aģenti
ar uzmanības starmešiem skenēja potenciālos nekārtību cēlājus. Kādas 5 min pēc
koncerta beigām apsargs arī mani aicināja atstāt Palladiuma telpas, jo koncerts
jau esot beidzies.
Saulgriežus sagaidījām Turaidā.
Godīgi sakot, visa tā dievturu pseido & nepseido rituālu būšana brīžam lika
sēri pasmaidīt, tad atkal lika mēģināt sevi atslēgt no lieki kritiskā vērtējuma, bet pievērsties
gadskārtu rita idejai. Bet nu jāsaka tie skarbie vārdi, ka šādus pasākumus
nevar vadīt vienīgi nacionālas ārišķības stiprināti ļauži, kuru enerģētiskā
nepietiekamība baigi disonē ar to aurošanu mikrofonā, „tautas izrīkošanu kā
vislabāk vajag”, sačukstoties/sajūkot/strīdoties savā starpā tā paša mikrofona
ķeršanas zonā.
Bet bija, bija daudzi labie &
sirdi spēcinošie brīži. Pirmais jau gājiens turp & atpakaļ gar mūsu svētupi
Gauju. Atpakaļ pēc saullēkta vispār šķita teju sēņu ceļojums. Vainagu pīšana,
Turaidas svētvietu nesankcionēta apstaigāšana, tāds kluss prieks tomēr par
daudzo cilvēku uzvedības & svētku sajūtas kultūru.
Nakts tumšākajā daļā Jāņu kalnā
pie ugunskura savu stundu koklēja & dziedāja Biruta Ozoliņa. Ja līdz šim šo
dāmu uzskatīju par tādu lādzīgu folkmūziķi; tad klātienē, naktī pie ugunskura
tas izvērtās spēcīgs iekšup & augšupbrauciens sevī. Viņa šķita tādas
trauslas, ar sirdi sazemētas, niansētas jaudas pilna. Tur pie tā ugunskura bija
ieradies arī kāds akls vīrs & jautāja, vai spēlēšot Biruta Ozoliņa; taisni tai brīdī,
kad viņa jau sēdēja iekšējā meditācijā pirms spēlēšanas. Ap ugunsvietu bija
vismaz cilvēku simts. Un brīžos, kad Biruta nespēlēja, šķita, ka apkārtējo
sirdspukstus nedzird tikai ugunskura sprakšķu & netālo danču bumsīšanas
dēļ. Vienbrīd jau radās tā sajūta, ka vispār tūliņ no tā ugunskura izsprāgs
gaismas stabs. Un varbūt tā arī notika.
|