| |
[Aug. 20th, 2011|01:06 pm] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Ocoai - Babble | ] |
Lūk, tas man joprojām ir baigākā mistika par sapņiem -
kāpēc būtībā vienmēr sapņos, cenšoties skriet, tas iznāk tik tizli, kleini vai piepūles pilni. Nu tā kā pa ūdeni, sniegu vai ar pakaļpusē piekabinātiem nenormāli gariem espanderiem. Un paskriet tad var tikai ar tādiem maziem persik-geišu-teciņ-solīšiem vai arī tādiem slimiem, lēniem lēkšiem.
Manuprāt, fenomens, kas prasa izskaidrojumu.
|
|
|
| |
[Aug. 20th, 2011|05:48 pm] |
„Vācijas paviljons Venēcijas
biennālē parādīja Rietumu kultūras pašreizējo sajūtu. Lūgšanu pozā uz ceļiem:
dodiet mums kādu apjēgu, gaismas staru, ticības graudu, kā dzīvot tālāk. Paviljons
bija iekārtots kā katedrāle ar ticību centrā. Ne tikai sakrālā izpratnē. Kas
vispār ir māksla XX un XXI gadsimtā? Tā ir ticība noteiktām idejām. Ja ticība zūd,
Rietumu domāšanā viss apstājas. Tā bija spilgta metafora – liels, izmisīgs jautājums.”
(No sarunas ar Ingu Šteimani, Kultūras Diena, 12.08.2011., 3.lpp.)
|
|
|