|
Aug. 20th, 2011|01:06 pm |
Lūk, tas man joprojām ir baigākā mistika par sapņiem -
kāpēc būtībā vienmēr sapņos, cenšoties skriet, tas iznāk tik tizli, kleini vai piepūles pilni. Nu tā kā pa ūdeni, sniegu vai ar pakaļpusē piekabinātiem nenormāli gariem espanderiem. Un paskriet tad var tikai ar tādiem maziem persik-geišu-teciņ-solīšiem vai arī tādiem slimiem, lēniem lēkšiem.
Manuprāt, fenomens, kas prasa izskaidrojumu.
|
|