Vientulība. Viena no maucīgākajam lietām nebūšanā kādā scēnā, mūvmentā, žanrā, nolāpītā stilā, apdauzītā hipsteru-adītāju-amatieru-pulciņā vai vienkārši abrocīgo metēju kompānijā ir tā, ka nakts vidū, nekurienē &  tev reāli pietrūkst cilvēki ar kuriem parunāt par lietām. Kas tevi sapratīs, kad esi piedzēries & arī kad neesi. Kuri ir kaut kur Francijā vai arī nav. Vai arī nav vispār. Ar kuriem parunāt, kāpēc Shellac tā spridzina, kāpēc „Ezītis Miglā” ir labākā cilvēku radītā multipilācijas filma jebkad, kāpēc GSY!BE mūzika nenāk no šitenās pasaules, kāpēc El Topo ir par dzīves & nāves jēgu, kāpēc zvaigznes ir tik labas, mierinošas, jo klusē & nepiepišas par random lietām, kāpēc tu pusnaktī izraudot izbļauj dziesmu par cilvēku, kuru pielūdz, bet agrāk ienīdi, par to, kāpēc visu bērnu dvēseles nonāk paradīzes izplatījumā blakus Centrālajai Saulei ar speis-elektronu eskalatoru, par to, ka rītdiena acīmredzot būs grūta, bet tieši tagad vieglums cilā visus tos pasaules bāreņus kā mazas 5 kг hanteles, par to, kāpēc tieši sudraba stari & kāpēc jums vienam uz otru plūst zilās gaismas enerģijas, par to, kāpēc vakara krēslas miglās pazūd pat dzīves smagumi, kuros asaras pildīja dzelmei nolemtās laivas.