1.Paspēlētāji – tie ir tie džeki & meičas, kas pa lielam atnāk pasēdēt ar ģitāru/pie bungām/taustiņiem, lai iedzertu alu vai hektoru ar pepsi. Vislabprātāk šamie spēlē frošiņu zaļumballes repertuāru; viņiem patīk arī dziedāt, ar īpaši lielu atdevi, kad sasniegta vajadzīgā kondīcija & vestibulārais aparāts galīgi aizvedis uz lunaparku. Ja spēlēšana kļūst nestilīga vai pārāk nopietna, viņi noliek ģitāru, lai tā netraucētu meistarīgi dzerot alu iz-žestiklulēt svarīgas sarunas. Vēl daļa ir korporatīvie zvēriņi, kas pēc garas darbadienas stikla krātiņā, piemēram, IT aizgaldā uz mūždien ieziepēta krēsla, atnāk izdauzīt, izspēlēt & izkliegt labumus & nelabumos prom no savām oderētām japiju frakiņām. Vēl arī tādi, kuriem, kā teiktu senie latvieši, varonīgi pie dirsas par visu. It īpaši gadījumos, kad notiek kāds radošais process vai virzība projām no neritmiskas pagraba santehnikas brigādes šāda vai tāda muzikālā kolektīva ietvaros.

2.Spēlētāji – šiem vismaz spēlēšanas laikā spēlēt ir svarīgi. „Ja pīpo, ta pīpo; ja močī ta močī!” kā viņi mēdz teikt. Galīgi nav tā, ka mūzika viņiem būtu mazsvarīga, bet dienas ceļos no fona skaņu celiņa uz lieveņa tā iznāk stipri epizodiski.

Galvenā motivācija spēlēt ansamblī, piedalīties končos/tūrēs/pasākumos ir arī $, seksi, drogas & rokenroli, bet prevalējošais tomēr ir komonikatīvais aspekts, kā viņi mēdz uzsvērt pēc glāzes vai ”nu tak forši ar jums džekiem pabūt & uzkapāt augšā kādu gabalu” pēc vairākām. Vispār viņiem visa tā mūzikas ideja diezgan per, bet vēl vairāk pēc mēģa vai konča ar patosu nokūpināt kādu strēķi zāles. Small-talku mēdz iesākt ar vārdiem "mēs/mums māksleniekiem...".

3.Mūziķi – no šiem daļa ir glābjami & daļa ir pilnīgi neglābjami melomāni. Mūzikā viņiem svarīgākais ir cēli radošais aspekts & aurālā izaugsme. Var sadzīvot ar otrajiem, bet ar pirmajiem bieži ir suņu dienas & nukleāra konflikta draudi. Mēdz taisīt sazvērsestības teoriju/paranojas gājienus, jo uzskata, ka visi muzikanti var ko nebūt radošu izdomāt, bet to nedara speciāli. Šie ir arī no tādiem, kam mēdz uznākt radošās krīzes & sanāk aizmaldīties depresiju katakombās. Un šiem reizumis gadās uzkrist (apkārtējiem) ar mūziku, ko paši sacepuši vai vienkārši nezināmas random blices plati, par kuru tiem ļoti stāv & krīt no 5. stāva.

Sakarā ar apziņu transformējošām vielām uz viņiem diezgan attiecināms šis teiciens: Taking Drugs to Make Music to Take Drugs.