Vakardienu varu nominēt kā pagaidām jaukāko dienu šajā ziemā.

Vēlās pēcpusdienas saules staros iesākām mēģinājumu, turpinājām to līdz kādiem 11iem, ne bez vieglo (zaļumi) & īpaši smago (kola & hektors) narkotiku klātbūtnes.

Tad nakts vidū pazudām dziļos lauku ceļos, atradāmies lauku mājās, ne bez īpatnēju iemītnieku klātbūtnes.

No rīta bija ideja braukt ar traktoru uz mežu pēc malkas, bet beigās izbraucām ar mašīnai piesietām liela kalibra ragavām. Kopā četrriteņu zvēra pajūgā nobraucu kādus 6-7 km. Vidējais ātrums kādi 50-60 km/h pa meža/lauku ceļiem; virs 80 pa lielākajiem. Tā konkrēti nolidoju tikai vienreiz, bet pamatīgi daudz bija momentu, kad ragavas uz sniega risēm iet pa gaisu, kājas pa gaisu, vēl sānslīdē. Sniegs tā aizsit braukšanas brilles, ka uz tām veidojas leduspuķes.

Man tas beidzās ar sapūlētu Ahilleja cīpslu (no papēžu triekšanas-stūrēšanas-bremzēšanas), pirkstiem krampjos (turoties aiz asa dzelzs priekšgala), atdauzītu pakaļgalu, slapjām drēbēm (šlūcot cauri peļķēm), vēju & sniegu aprautu seju, patīkamu nogurumu, šobrīd ļoti vajadzīgu adrenalīna uzbangojumu & sajūsmu par ziemas brīdi šeit & tagad.