|
Vakardienu varu nominēt kā
pagaidām jaukāko dienu šajā ziemā.
Vēlās pēcpusdienas saules staros
iesākām mēģinājumu, turpinājām to līdz kādiem 11iem, ne bez vieglo (zaļumi)
& īpaši smago (kola & hektors) narkotiku klātbūtnes.
Tad nakts vidū pazudām dziļos
lauku ceļos, atradāmies lauku mājās, ne bez īpatnēju iemītnieku klātbūtnes.
No rīta bija ideja braukt ar
traktoru uz mežu pēc malkas, bet beigās izbraucām ar mašīnai piesietām liela
kalibra ragavām. Kopā četrriteņu zvēra pajūgā nobraucu kādus 6-7 km. Vidējais
ātrums kādi 50-60 km/h pa meža/lauku ceļiem; virs 80 pa lielākajiem. Tā
konkrēti nolidoju tikai vienreiz, bet pamatīgi daudz bija momentu, kad ragavas
uz sniega risēm iet pa gaisu, kājas pa gaisu, vēl sānslīdē. Sniegs tā aizsit
braukšanas brilles, ka uz tām veidojas leduspuķes.
Man tas beidzās ar sapūlētu
Ahilleja cīpslu (no papēžu triekšanas-stūrēšanas-bremzēšanas), pirkstiem
krampjos (turoties aiz asa dzelzs priekšgala), atdauzītu pakaļgalu, slapjām drēbēm (šlūcot cauri
peļķēm), vēju & sniegu aprautu seju, patīkamu nogurumu, šobrīd ļoti vajadzīgu adrenalīna
uzbangojumu & sajūsmu par ziemas brīdi šeit & tagad.
|