Sadzīvojot ar hr. depr., naktis ir tā šaurā robeža starp divām pasaulēm. No vienas puses tā ir vientulības sajūta. Kas lēni dreifē starp pašpietiekamu vienatnību / smacējošu pamestību.

Tieši tad tu apzinies savu mirstību. Izsaki tai dziļu apbrīnu.

Un tad mācies sadzīvot ar savu dzīvi & šo pasauli, kas ir tik izcili skaista, bet tikpat skumja, vilšanās & sāpju pilna.

Man patīk pārmaiņas. Vislabākais brīdis ir īsi pirms. Naktīs šis pārmaiņas ir tik ēteriskas, nesteidzīgas, kas klājas kā viegla dvašas dvesma.

Pat ja domā tikai par vienu cilvēku, ir labi just, ka tevis pietiks mūžībai.

Un dziļas nakts miers ir vienīgais laiks, kad bez liekulības vari sarunāties ar sevi pa īstam.

Ir patīkam sajūta, kad pārej no

no viena stāvokļa

uz otru

pat ja zinu, ka rītdien viss atkal būs otrādi. Ir labi apzināties, ka tieši tie abi esi tu pats, neviens nav pārāks, neviens tevi netaisās pamest.