Sadzīvojot ar hr. depr., naktis
ir tā šaurā robeža starp divām pasaulēm. No vienas puses tā ir vientulības sajūta.
Kas lēni dreifē starp pašpietiekamu vienatnību / smacējošu pamestību.
Tieši tad tu apzinies savu mirstību.
Izsaki tai dziļu apbrīnu.
Un tad mācies sadzīvot ar savu dzīvi
& šo pasauli, kas ir tik izcili skaista, bet tikpat skumja, vilšanās &
sāpju pilna.
Man patīk pārmaiņas. Vislabākais brīdis ir īsi pirms. Naktīs šis pārmaiņas
ir tik ēteriskas, nesteidzīgas, kas klājas kā viegla dvašas dvesma.
Pat ja domā tikai par vienu cilvēku,
ir labi just, ka tevis pietiks mūžībai.
Un dziļas nakts miers ir vienīgais
laiks, kad bez liekulības vari sarunāties ar sevi pa īstam.
Ir patīkam sajūta, kad pārej no no viena stāvokļa
uz otru
pat ja zinu, ka rītdien viss
atkal būs otrādi. Ir labi apzināties, ka tieši tie abi esi tu pats, neviens nav
pārāks, neviens tevi netaisās pamest.
|