Gonzo Notes Nr.41 (1Z.1o.o9)

            Es varbūt arī esmu galīgi aptracis, bet šitais necilvēcīgais bokss starp ārējo mani & iekšējo mani – & kaukādu random vidējo, mani padara pavisam traku. Nopietni, kad es saku, ka mēs gribam spēlēt & ievibrēt tādās frekvencēs kā Velvet Underground, it kā tas būtu kas ļauns – arī to saku nopietni & maz paļaujos uz tiem apkārtējiem, kas mūs uzskata mazliet par tizleņiem, mazliet par bezcerīgiem, par traki aptrakušajiem pustrakiem Zīkfrīdiem-Sick-frīkiem, par ārēji normāliem jauniem cilvēkiem, kuriem prātiņš lido vējā kopā ar lapām, kopā ar klišejām, sarkanā krāsā, sirds formā, vai arī nē; jā labi, mēs lejam benzīnu dvēselēs, pilnīgi noteikti mēs kurinām ugunskurus visās stratēģiski svarīgās vietās, sitot plaukstas baigā ļaunā priekā, ka nekas nesprāgst, mēs varam vairāk, slimāk & maigāk, ja tagad citējam random klasiķus, visādus pilnīgi klusētājus & skumjās meitenes, bet pat visi šie meitēni & tās citas, kas atkailinās ļoti „par Kultūru”, pat viņas nenoliegs, ka nākam no paaudzes, varbūt nogurušas, ar smagu pseidonīmu „Es Nezinu” kaklā, ar ne šai pasaulē esošam acīm – mēs visi nolāpīti nevaram noliegt, ka tieši no mums gaida, arī tie maucīgie kangarveidīgie gaida, ka izvilksim šo džinksēti sērīgo, nedaudz arī mīļo Valsti, kultūru kopumā, ka mums visiem beidzot apriebsies dzīvot ar galvām uz leju, ka mēs arī viņus visus pārējos izvilksim; kad domājot par Mums kāds saka: „Aizver Muti!!!11”, nolāpīts, lai Mēs tad varētu runāt, bet mēs (gandrīz tikai) klusējam; un mēs varbūt esam tā ģeniālā paaudze, kam beidzot saslēgsies tas uguns sirsniņās & degmaisījums dvēselītēs, vai arī palīdzēsim pajāt visu nost līdz pamatiem, bet tas ir ārkārtīgi triviāls scenārijs, un Tie, kas raksta ze Scenāriju, tie pavisam nav ar neko, ne kuru reizi, ne uz kurienes – Viņi riktīgi zina Lietas, Viņi ir pārākie Māksinieki, Viņi konkrēti zina, par Ko ir runa & Viņiem ir pro x ∞ Prasmes, ja mēs pieķeramies Augstākajai Matemātikai, bet pat Viņiem šoreiz vajadzēs parādīt Pašu Labāko;

bet pat man ir skaidrs, ka mums vajadzēs Viņiem palīdzēt, ja gribam, lai Tā notiek...

Dažreiz..es nezinu, varbūt arī man nav taisnība...

From the fog – into the highway

From the fog – into the fire

From my veins – into my wild brain  

From your soul – into your blood stream

Vakarnakt sapnī redzēju, kā mēs ar milkies kopā darījām pamatīgus nedarbus. Īstenībā bijām apmēram kā brālis ar māsu. Kādā naktī īstenojām tādus dzīvokļu klejojumus (property trespassingu). Atceros, ka vienos apartamentos sataisīju baigo troksni & sapinos kaukādos vados, pēkšņi uzreiz no visām pusēm iebliež prožektori, mēs bēgam caur balkonu, lecam lejā & bēgam tālāk pa aleju. Pēc mirkļa atskatos atpakaļ & uz balkona uznāk dusmīgs random tēvocis ar milzīgu ĪSTU divstobreni, bet viņš nešauj, jo mēs esam kaukādas slavenības laikam; es gribu skriet ātrāk, bet nevaru (kaut paklausīju Kamatrillera ieteikumam & nevelku guļot vilnas zeķes, jo tad sapņos pavisam vairs nevar paskriet – laikam arī ar staipīgo palag-segu zipināt diezkas nav); nu jau pakaļ dzenas ĪSTAS policijas mašīnas, jocīgi, bet tie jeņķu zemie ševroleti, vēl pakaļ lido ĪSTI armijas (vai SWAT) helīši, bet mēs slēpjamies zem kokiem & ēnās. Zinu, ka dzīvē tā varbūt arī nenotiek, bet mēs no šiem aizbēgām. Laikam tāpēc, ka bijām gudrinieki & apģērbušies stilīgi melni; pirms pamošanās pēdējā runa bija, ka vaidzētu kaukur random nohaidoties...