Ticiet vai ne, bet šodien arī līdz manai Miera Pilsētai bija atplūdušas dzejasdienas. Mums te ir tāds vecs ūdenstornis, kas pārvērsts 5-stāvīgā mākslas telpā. Tā priekšā pēcpusdienas saulē uzstājās Raups & Inga Ābele. Raups protams bija līmenī, tā, ka visi ļoti gribēja vēl. Ābele bija tik sabijusies, bet pacēla tādu lielisku noskaņu un runāja vienā dzejā par taureni, kurš noguris ar visiem dejot, nosēžas uz leduspuķēm, tad noliek savus spārnus pie loga & atstāj mūs, lai pabūtu viens.

Pēc tam arī pacēlām par šīm dienām.

Vispār es taisu dziesmas labajiem gariem & domāju par indiāņiem kā Brotigans sapņoja par Babiloniju.

Uzminiet kāda dzīvnieka vārdā nodēvēts tas kastrātu dziedonis Mika? Siū (sioux) indiāņu valodā tas nozīmē „jenots”, tāds smieklīgs mērenās dabas joslas lopiņš. Diezgan atbilstoši, manuprāt...

Vēl man beidzot izdevās nodefinēt to ko tagad sauc apziņas introspektīvā pauze. Tas ir tad, kad, visbiežāk noguruši, miegaini vai aizdomājušies zaudējam acu fokusu & veramies vienā, neskaidrā punktā; galvā tad bieži nav nekādu īpašo domu, ir tāds vieglums prātā; tas ir kā meditācija „vieglā formā”. Nezinu gan vai visiem tāds stāvoklis/darbība ir piemitis?

            Es arī klausos Krispina Glovera mūzikas albumu & nu ir viņš mazliet dīvains. Bet pats Krispins īstenībā ir izcils aktieris, nav šaubu par to. Un vēl viņš bija pie tā Deivida Letermena. Zem LSD. Divreiz.