| --- |
[Jul. 14th, 2009|02:51 am] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Pearl Jam - I am mine | ] |
Viena no tām
lietām, kas mani pēdējā laikā patiešām spēj fascinēt ir nebeidzamie saulrieti.
Katru dienu tā brīnišķīgā enerģijas kamola aiziešanas process ir tik savādāks
& tik īpašs, ka tā dēļ vien ir vērts gaidīt nakts ieskaņu.
Runājot par
mūsu pasākumu retrospektīvā – labākā neapšaubāmi bija tieši neoficiālā daļa, ko
ievadīja lietū aizkavējies iepriekšminētais blices „Dzena Trakie” akustiskais koncis uz dabas skatuves.
Perkusiju meistars uzradās no miega pasaules mazliet uz pasākuma beigām, tieši
uz jau leģendāro „Prezidentu dziesmu”. Bet mēs ar ritma ģitāristu jau kādas
divas stundas tikmēr bijām šķīluši skaļus uguņus.
---
Un naktī ir tā
sajūta kā Lili Teilorei Dogfight’ā.
Esi cik labs esi, ceri, ka kāds būs tikpat labs vai vismaz nepievils. Varēsi
staigāties ar Riveru Fīniksu, dzīvu vai mirušu, spēlēt kopā mūziku vai paspēt
uz saullēktu kaut kur kurinot sirdssiltus ugunskurus zem lēnām zvaigznēm vai
ātrām debesīm, lielu Dabu vai mazu sevi. |
|
|
| |
[Jul. 14th, 2009|06:38 pm] |
Nav jau brīnums, ka kultūrā valda absolūta krīze, ja ir tādi nožēlojami eksemplāri, kādu manīju šodien izejot uz dārzu. Tāds švalis uz trīsdesmit, ar cīgu zobos, aliņu pie dārza būdas stūra, vaktē savus divus bērnus. Mazais staigājas ar lielāko, priecīgi ņemas savā nodabā, kad tas caurejas gava uzklūp mazākajam (~2g), azirauj to projām & raudošo nosēdina zālītē, bet lielākajam (~5g) uzkliedz: "Kur tu viņu ved bļe, kur tu ved? joptvai, kroplis tāds!" Vēl ar to ir par maz un nožēlojamais divkāju lopiņš ar kāju iesper savam puikam, tad, kā ikdienas pārņemts, ar cigareti joprojām zobos, pagriežas & iet būdā dzert alu. Nozūdot tieši tajā brīdī, kad reaģejot biju sagatavojis krietnu (sākumā) verbālu pliķu kārtu.
Ļoti cienu & varbūt pat mīlu cilvēkus, bet sastopoties ar šitādiem man patiešām gribas krāmēt ar kāju galvā, tad vemt, tad sākt lielu daļu neieredzēt. Man varbūt riebjas nacisms, bet līdzīgiem hroniskiem gadījumiem vairošanās būtu jāpadara neiespējama...
|
|
|