|
Jul. 14th, 2009|06:38 pm |
Nav jau brīnums, ka kultūrā valda absolūta krīze, ja ir tādi nožēlojami eksemplāri, kādu manīju šodien izejot uz dārzu. Tāds švalis uz trīsdesmit, ar cīgu zobos, aliņu pie dārza būdas stūra, vaktē savus divus bērnus. Mazais staigājas ar lielāko, priecīgi ņemas savā nodabā, kad tas caurejas gava uzklūp mazākajam (~2g), azirauj to projām & raudošo nosēdina zālītē, bet lielākajam (~5g) uzkliedz: "Kur tu viņu ved bļe, kur tu ved? joptvai, kroplis tāds!" Vēl ar to ir par maz un nožēlojamais divkāju lopiņš ar kāju iesper savam puikam, tad, kā ikdienas pārņemts, ar cigareti joprojām zobos, pagriežas & iet būdā dzert alu. Nozūdot tieši tajā brīdī, kad reaģejot biju sagatavojis krietnu (sākumā) verbālu pliķu kārtu.
Ļoti cienu & varbūt pat mīlu cilvēkus, bet sastopoties ar šitādiem man patiešām gribas krāmēt ar kāju galvā, tad vemt, tad sākt lielu daļu neieredzēt. Man varbūt riebjas nacisms, bet līdzīgiem hroniskiem gadījumiem vairošanās būtu jāpadara neiespējama...
|
|