Tas, ko patiešām atminos no bērnības: sapņi bija krietni mākslinieciski augstvērtīgāki.

Nu apmēram tādi, ka Dalī abi ar Bretonu pamīšus mainītu visas varavīksnes krāsas aiz skaudības. Mirgotu kā tādi apdauzīti luksofori, uz saņurcīta palaga lūrot vizuālu manas bezapziņas tiešo translāciju. Un tad nopirktu no manis patentu par naudu, ko fiziski nebūtu kur likt.

Piemēram, murgi:

• Cīņa tapešu valstībā ar milzīgiem gļotainiem krupjiem, turklāt bruņotam tikai ar kniepadatu;
• Cilvēki ar ugunsgrēkā nodegušu ādu, kas piedāvā tēju vai sērkociņus;
• Vorteksi ar smadzeņu centra nobīdi apziņā, kas liek caur sirdssitienu svārstu izjust absolūtu bezapziņas levitāciju & ceļošanu kaukādā starpdimensiju telpā.

Par šo pēdējo: godīgi, nav ne jausmas kā to aprakstīt ar cilvēku vārdiem; šie bija neskaitāmas reizes, it īpaši, kad biju kārtīgi noslimis...

Bet pēc tam? Pēc tam tikai tādas C kategorijas šausmenes (motorzāģu cilvēku aplenkumā), B kategorijas psiholoģiskas drāmas (mana pamatskolas klase) vai 0 kategorijas bezsižeta, bezbudžeta & bez-specefektu spriedzes melodrāmas (kā jau teicu – 0 sižets & saturs). Un visam pa starpu vēl slābani sociālas pseido-fantastikas trash gabali.

Īstenībā ienāca prātā, ka varētu tiem uztaisīt veselu žanriskās periodizācijas listi.