Degradējošas sajūtas mani pārvērtušas par pussprāgušu mērkaķi.

Man ir drudzis, pusi dienas sajūta kā zem hreņas, nemitīgas domas par pasaules ass nobīdes labošanu & tādā garā...

No spoguļa pretim skatās tāds kā nāves eņģelis ar skumjām acīm, un es patiešām nezinu, ko viņam lai saku...

Vakardiena bija pat pārsteidzoši laba, salīdzinoši, protams.

Nu labi, tā jau ir, ka ne katru dienu tevi ielūdz uz kaukādu pasēdēšanu pārdesmit ļautiņiem, kurā ar akustisko koncertu uzstājas PrātaVētra. Protams, bez maksas, protams, ar to pilnīgo kušanas sajūtu, enerģiju, ar koncertos nespēlētām dziesmām... Ar to auru, kā vasaras saulrietu pie jūras, pludmalē ar visuzticamākajiem cilvēkiem līdzās.  

Nu jā arī Kazāks, HolšteinHolšte ar Upmaņmāru, Astronauti, u.c. tur bija – mūziķi jau uz goda, bet salīdzinot ar augstākminētajiem viņi izskatās nu mazliet...

Par tiem pašiem iepriekšminētajiem - emociju & dziesmu līmenī PV man ir līdzvērtīga bītliem, pavisam nopietni! Sakiet, ko gribiet, es nekad nebiju domājis, ka ko tādu teikšu; pirms pāris gadiem, kad šie vēl maldījās sevī ar plānajiem plāniem par pasaules popmūzikas tirgus iekarošanu, es viņus ne sevišķi ieredzēju, bet pēdējo gadu laikā viss ir diezgan mainījies. Protams, neviens no viņiem nav Lenons vai Makartijs, bet iespējams, kā komanda viņi kopā ir pat labāki...