Gonzo Notes Nr.15 (IB.II.o8)

Vakardienu tikpat kā neatceros. Un pat ne tāpēc, ka kaut ko lietoju; drīzāk pat nelietoju gandrīz neko. Vienkārši bija mazliet izgriezusies dzīvības sula. Plus vēl visai nejēdzīga apaukstēšanās. Svētdienas vakarā iekāpu nākamajā fāzē pēc noguruma. Tā hipnotiskā, saasinātā dzīves uztvere, kas zib tādos brīžos...

Filmēšana iet nenormālā ritmā. Neinteresanti joprojām nepaliek. Kā svētdien, kad Ģertrūdes ielas pritona tipa māju pagalmā laidām baltas spilvenu spalvas, kas aizvietoja sniega pūkas.

Stāvu kāpņutelpā, man priekšā Anna Pakvina (http://www.imdb.com/name/nm0001593/ ) stāv pie durvīm, no kurām pēc scenārija jāiziet. Ik pa brīdim spēlējas ar random pusaugu visur-staigājošu kaķabērnu. Lejā nāk raudoša ie-dzērāju ģimene ar citu kaķīti rokās, kurš esot izkritis pa logu. Uz lūgumu biš pagaidīt piedzēries, raudošs pusmūža vīrietis ar drebošu cigareti zobos nes kaķēnu & saka: „Pohuj tvoja fiļma!”

Saku Pakvinai „Ekskjūz mī, we have a problem...”

Viņa iepleš acis uz tiem abiem. Stāstu, ka kaķēns izkritis pa logu un tagad jānes pie daktera.

Pakvina: „Is it ok?!”

Saku: „I gues, no... It not looks very well!”. Viņa ir nosalusi, mazliet sabijusies un neizjūt īpašu eksotika prieku par „strange people living here...”

Vienreiz ar producentu Džefu runāju par indiāņu frizūrām, ko viņš, noskatoties no manis, gribēja uztaisīt vienam no operatoriem, jo pašam stipri pamaz ar matiem.

            Protams, ne vienmēr baigā jautrība šajā visā. Kā tad, kad jālec uz ielas apstādināt satiksmi, par spīti vājprātīgiem bembistiem, kas vienalga cenšas mani nobraukt/apbraukt...