Gonzo Notes Nr.15 (IB.II.o8)
Vakardienu
tikpat kā neatceros. Un pat ne tāpēc, ka kaut ko lietoju; drīzāk pat nelietoju
gandrīz neko. Vienkārši bija mazliet izgriezusies dzīvības sula. Plus vēl visai
nejēdzīga apaukstēšanās. Svētdienas vakarā iekāpu nākamajā fāzē pēc noguruma. Tā
hipnotiskā, saasinātā dzīves uztvere, kas zib tādos brīžos...
Filmēšana iet
nenormālā ritmā. Neinteresanti joprojām nepaliek. Kā svētdien, kad Ģertrūdes
ielas pritona tipa māju pagalmā laidām baltas spilvenu spalvas, kas aizvietoja
sniega pūkas.
Stāvu kāpņutelpā,
man priekšā Anna Pakvina (http://www.imdb.com/name/nm0001593/
) stāv pie durvīm, no kurām pēc scenārija jāiziet. Ik pa brīdim spēlējas ar random
pusaugu visur-staigājošu kaķabērnu. Lejā nāk raudoša ie-dzērāju ģimene ar citu kaķīti
rokās, kurš esot izkritis pa logu. Uz lūgumu biš pagaidīt piedzēries, raudošs
pusmūža vīrietis ar drebošu cigareti zobos nes kaķēnu & saka: „Pohuj tvoja
fiļma!”
Saku Pakvinai „Ekskjūz mī, we
have a problem...”
Viņa iepleš acis uz tiem abiem. Stāstu,
ka kaķēns izkritis pa logu un tagad jānes pie daktera.
Pakvina: „Is it ok?!”
Saku: „I gues, no... It not looks
very well!”. Viņa ir nosalusi, mazliet sabijusies un neizjūt īpašu eksotika
prieku par „strange people living here...”
Vienreiz ar
producentu Džefu runāju par indiāņu frizūrām, ko viņš, noskatoties no manis,
gribēja uztaisīt vienam no operatoriem, jo pašam stipri pamaz ar matiem.
Protams,
ne vienmēr baigā jautrība šajā visā. Kā tad, kad jālec uz ielas apstādināt
satiksmi, par spīti vājprātīgiem bembistiem, kas vienalga cenšas mani
nobraukt/apbraukt...
|