Gonzo Notes Nr.11 (IS.1o.o8)

Tu! Jā, tieši Tu!

Kāpēc pret dabu bieži izturies kā pret mauku? Kāpēc Tu viņu tik derdzīgi izmanto? Kāpēc neizturies pret to kā pret savu māti? Kāpēc, ja tieši tā ir Tava vislielākā Māte?!

Un tu, maucīgais džipist, ar savu 50 stabu vērto sudraboto metāla-plastmasas-gumijaino grabuli; kāda velna pēc tu atkal izbraukā trausli zaļo zālīti manas mājas priekšā? Es tev metu ar kartupeli, paša audzētu & raktu, tai vakarā tu gandrīz izlauzi man durvis, bet iekšā netiki.

Un naktī es svētīju tavu ripojošo zārciņu ar dubļiem, ar Zemes dubļiem, izgreznoju ar lapām, ar ūdensizturīgo marķieri uzrakstīju: nebaidos no tādiem kā tu!

Un no rīta, kad aiz matiem novilki lejā pie sava sudraboti tonēto stiklu zārka & dauzīji manu galvu pret plastmasas sānu; tad es kliedzu: „Tu mani nekad nepadarīsi par sev līdzīgiem!!!”

Un, citējot Ziemeļamerikas indiāņu parunu: Tikai tad, kad stulbais baltais cilvēks nošaus pēdējo briedi, nocirtīs pēdējo dzīvo koku – tikai tad viņš sapratīs, ka naudu nevar apēst! Un nevar aizvilkt sev līdzi tālāk par kapu, par šo pasauli...

To, ka daba NAV mauka!

Joprojām... laikam nevari to apjēgt. Un TU?!