Gonzo Notes Nr.11 (IS.1o.o8)
Tu! Jā, tieši
Tu!
Kāpēc pret
dabu bieži izturies kā pret mauku? Kāpēc Tu viņu tik derdzīgi izmanto? Kāpēc
neizturies pret to kā pret savu māti? Kāpēc, ja tieši tā ir Tava vislielākā
Māte?!
Un tu,
maucīgais džipist, ar savu 50 stabu vērto sudraboto metāla-plastmasas-gumijaino
grabuli; kāda velna pēc tu atkal izbraukā trausli zaļo zālīti manas mājas
priekšā? Es tev metu ar kartupeli, paša audzētu & raktu, tai vakarā tu
gandrīz izlauzi man durvis, bet iekšā netiki.
Un naktī es
svētīju tavu ripojošo zārciņu ar dubļiem, ar Zemes dubļiem, izgreznoju ar
lapām, ar ūdensizturīgo marķieri uzrakstīju: nebaidos no tādiem kā tu!
Un no rīta,
kad aiz matiem novilki lejā pie sava sudraboti tonēto stiklu zārka &
dauzīji manu galvu pret plastmasas sānu; tad es kliedzu: „Tu mani nekad
nepadarīsi par sev līdzīgiem!!!”
Un, citējot
Ziemeļamerikas indiāņu parunu: Tikai tad, kad stulbais baltais cilvēks nošaus
pēdējo briedi, nocirtīs pēdējo dzīvo koku – tikai tad viņš sapratīs, ka naudu
nevar apēst! Un nevar aizvilkt sev līdzi tālāk par kapu, par šo pasauli...
To, ka daba
NAV mauka!
Joprojām...
laikam nevari to apjēgt. Un TU?! |