| |
[Jul. 8th, 2008|02:10 pm] |
Gonzo Notes Nr2 (28.01.08)
Diena bija iesākusies kā parasti.
Es pabāzu oranžo kronu (9 voltu baterija, kas atgādina mazu sērkociņu kārbu) zem deguna un pieliku pie mēles.
6,7 volti. Dzēlīgi.
Pēc tam zaļo. 7,4 volti. Sūri bez gala...
Dzeltenīgi oranžā likās savā veidā labāka, ar citronu garšu, šķiet.
Pēkšņi istabas pustumsā iespērās J, vienā rokā turot tikko vārītu, veselu, bet puskostu kartupeli, otrā rokā vēl spīdīgu, pusceptu kotleti.
- Šķīvi neesi kur tuvumā manījis? – es mēģināju to pateikt pēc iespējas uzvedinoši.
Steiga. Nebūtiski sīkumi.
Mēs visi trīs sākām mežonīgi zviegt.
Tālākā rīcībai vairs nepiemita sistemātiska plānojuma raksturs. Tikai fragmentāras atmiņas un tikai neskaidras piezīmes.
„Savādi, ka zemenes ar putukrējumu garšoja tik atpazīstami.”
„Vienmēr atceraties, ka 4tā ir COOL fāze...”
Un tā tālāk...
Atminos, ka zemeņu un putukrējuma jūklī es saklausīju ko savādu. Tad saskatīju... Laikam kāds putns, kas plivinājās man tieši aiz loga. Nekādā gadījumā nelaidiet viņu iekšā!
„I LOVE MY ICE!!!”
„Savāds sarkans putns 70’to gadu Strat ģitāras veidolā.”
Bailes bija pietiekams iemesls neturpināt rakstīt...
„BEE COOL!”
– Lai ko arī Tas nozīmēja, tas bija kāds vēstījums, kura patieso nozīmi man neizdosies atminēt „parastajā” veidā.
Manu piezīmju lapa izbeidzās tieši ar šiem vārdiem „BEE COOL”.
Iespējamais slēptais vēstījums nedod man „īstu” pārliecību par tā jēgu. Vai tāda vispār šeit ir iespējama? Vai tas prasa atbildi?
Vai tas ir tikai nesakarīgu vārdu un atmiņu jūklis, no kura velti zvejot ārā nesakarīgas atbildes?
Par vēlu... Patiesības mirklis jau sen pagājis un karājas kaķim zem astes.
Savukārt interpretācijai ar visām tai piemītošajām lamatām piemīt fanātiska, sasodīti nepārvarama vēlme sasteigt patiesību un apslacīt ar savu iegribu slienām...
|
|
|
