Un man ir šī sajūta. Ka ir kaut kas aiz tā visa, kas notiek Pasaulē, Latvijā, manā izrāmītajā galvā. Šķiet, kāda patiesība, kaut kas tāds & nekāds, ko nekad & nevienam neizdosies satvert. Kaut kur tur, kur pilnmēness izspraucas no mākoņiem; kaut kas no skaņas, ko izdod lapas krītot; kaut kas no rieta krāsām; no tā, kas rodas karstumu savienojot ar aukstumu, gaismu ar tumsu, visu ar neko.... un tā tālāk...

Šis man šķiet viens no dabas skaistākajiem rudeņiem, kādā jebkad esmu bijis, kādu sev apkārt atceros. Un tad, šī sajūta, ka tas reiz beigsies... Sajūta, ka viss ies uz leju. Pāries. Aizies. Sāksies atkal no jauna. Bet pirms tam, šis rudens & ziemas sākums, kurā daudzi būs spiesti izdarīt izvēli, būdami iespiesti stūrī. Izmisīga cīņa pret straumi kuļoties uz nezināmu krastu. Vai padošanās, ķeršanās pie sprunguļiem, ar kuriem kopā noiet kanalizācijas ūdenskritumā.

Viss šis negatīvisms, nolemtības aukstums, vienaldzība, bezcerība, izmisums & upuri svešiem, nevis par sev tuviem, vēlmes, alkas, niknums & spītība. Iešana tālāk & sabrukšana.

Un tā izvēle, kurā pusē palikt...

Nav miera, neieeļļoti zobrati, kas ar zobu griešanas skaņu lēni velkas un deldē viens otru...