| sūdzības & labvēlības |
Mar. 1st, 2012|03:42 pm |
Tā kā turienē nevienu personīgi nepazinu – un turienieši ne(at)pazina mani, pieredze izvērtās visai savāda, mazliet skumīga, tiesa bez pārspīlētiem ekscesiem vai incestiem.
Sākumā viens pats sastibīju grupas mantas, tad lūdzu otram skaņotājam, vai šis varētu palīdzēt sameklēt kaut kādu improvizētu statīvu, kur nolikties projektoram. Tā kā viņš kaut ko ne pārāk pretimnākošu atņurdēja, pēc brīža eju augšā pie Gunta, kur šams jau priekšā, stāstot Guntim, ka „neliks nekādu stulbu projektoru”. Pēc brīža gan tam vēlīgi tika atvēlēta veca tumba. Sāku darboties ap savām kombju, vadu, ģitār & pedāļlietām, pēc brīža Guntis pieskrien ar tekstu, ka „veči, mums vairāk nav laika”. Uz ātro saspraužos daudz maz lietojamā režīmē, Depo kombītim-sīcim (ko lietoju kā otro klīnam) pat īsti nepieregulēju skaņu. Savam uzgriežu pieklājīgu līmeni ar nelielu rezervi.
Sākam kaut ko līdzīgu saundčekam, līdz no nezkurienes piepeld vēl trešais skaņu vīrs ar satrauktu tekstu, ka „mums te tagad nav laika kaut kādam mēģinājumam”. Papildus tam, šams pienāk klāt & sāk grozīt manu kombi, kurš viņam esot 5x par skaļu. Kaut kā naivi noticu cilvēka pieredzei (to lampinieku koncī lietoju pirmoreiz), ka viņš jau acīmredzot saprot, ko dara; ka uz konča brīdi arī monitoros viss būs sabalansēts pa riktīgam. Guntis nāk vēlreiz visai nervozs ar tekstu: „eu, jāsāk spēlēt!”. Tālāk aulēkšiem slēdzu portatīvo taisīt video-listi ar projekcijām; saku Guntim, ka pēc minūtes varam sākt. Viņš savukārt tādā iepriekšējam izturēšanās agregātstāvoklim apgriezti proporcionālā mierā saka: „nē, sāksim tad precīzi pusē.” Un tas ir vēl pēc 20 min.
Pati spēlēšana arī ne mazāk savdabīga. Monitori joprojām netika ieslēgti/pieregulēti. Un tam lielajam skaņas zinātājam par godu savukārt iznāca normāli nopērties ar spēlēšanas sākumposmu. Ierakstītā cilpa (pedālī uz pilno) bija aptuveni 5x par klusu. Sākam spēlēt visi trīs & arvien jaušu, ka gičai kaut ko griež nost, savu kombi ar efektu cilpu dzirdu apmēram kā rādžiņu aiz sienas, bet basu dzird, kad giča neskan nemaz. Basists ik pa brīdim mahā uz monitoriem, bet pirmītējais projektora nīdējs tikai mierpilni griež nost giču. Uz beigām gan pamazām sagriezu, cik varēju (savā galā), bet vienalga – savas trīs reizes klusāk kā reizēm mēģī.
Nezinu, varbūt vaina manī/mūsos, bet Depo labprāt vairs nespēlētu.
|
|