| upe |
[Aug. 25th, 2011|03:48 pm] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Ictus - Los restos de la esfera | ] |
Upes brauciens izdevās tāds dzīvi apliecinošs. Divām dienām bez neviena cilvēka tomēr piemīt liela vērtība.
Tāds neliterāras kopsavilkums upei pa straumi:
Laivu vīrs mūs aizveda gandrīz līdz Abavrumbai. Pirms brauciena vēl nošļūcu pa dubļaino krastu & iemaucos līdz vidum upē. Nākamās 10 stundas bija slapjas kā rasā pazuduša esīža vēders. Lietus beidza ap 8iem vakarā. Abavas līmenis bija vēlīgi augsts, arī nelielās krācītes piešāva savu jautrību. Ugunskuru upesmalā vakarā gan pieradināju, bet nosargāt bija pagrūtāk. Nākamā diena atkal pilnīgs pretstats - saule glāsta, bet nikni bez gala. Un diena mistikas pilna. Pilnīgā nekurienē uzgājām daļēji pamestu telšu vietu; uz šņores sakārtas drēbes (tur 5 pilnīgi baltas zeķītes un tā), pusizēsta paika, divas sabrauktas/sabradātas teltis, kurās iekšā kaut kas smags (izrādījās divi nenormāli piemirkuši biezie guļammaisi). Ventai pret straumi mēģinājām sasniegt to vietu, kur pirms diviem gadiem padzīvojām mežā. Pēc 3 km gan atlikām to citai reizei. Pie Abavas grīvas nesanāca uziet Abavmuižas pamesto kapsētu ar krustakmeni, Pavenšu pilskalnu skatījām no laivas, toties atradām naktsmītni zem 3 ozoliem, ar sevišķi milzīgiem zirnekļtīkliem, abos virzienos upei kursējošai maluzvejnieku-ķerstītāju-patruļai & krēslas stundā jandāliņu tuvumā taisošiem mežacūķiem. Piestājot krastā, bija tāds troksnis, it kā kāds ko pamestu/nomestu & ielaistos krūmos. Pie ugunskura vietas zem ozoliem stāvēja kārtīgi noliktas baltas Pumas botas (tiesa jau labi daudz lietu sasūkušās). Nākamā dienā vēl pa Ventu & Nabes ezeriem, pa Saldu, ekspedīcijā uz-ap-iekšā Svētes ezerā, bezgalības zīmes maršrutā cauri Pokaiņu mežiem. Un mājup, lūkojot kā vēl mijkrēšļa stundā turpinās ražas novākašana, līdzenumos visās pamalēs mirgojot kombainu lākturiem & ceļoties to atstātajām putekļu mākoņu astēm.
|
|
|
