stīgu meistars pievelk ciešāk un atņirdz zobus fātimas spokam kurš slēpjas aiz aiskariem auksts bai pajoko kaut ko par sibīriju un nober zirņus zvirbulim lai kaklā sprūst silta mikla žilete miega mēle laupa manu smilšu maisiņu un manu sarkano dimantiņu atstājot tikai manu salauzto sirdi kura kā skārda buņdža skrāpē asfaltu tu nāksi vai ne bļa kā man noriebies uz tevi gaidīt