kas mani tagad interesē ir pirmās krāsainās filmas. nevis tās, kas pārtaisītas no melnbaltām uz krāsainām, kā tagad ir stilā, bet pirmās pa īstam krāsainās.
kgan melnbaltās jau arī pa īstam ir krāsainas, tikai to krāsu neredz... ja runājam par cilvēka, nevis, piemēram, čūskas vai delfīna redzi.
vsakot mani interesē tas laika posms kino. kāpēc? nezinu. zinu, bet nevaru paskaidrot..
tas ir itkā starp senākiem laikiem un mūsdienām - ir gan veclaiku skatījums, kas man šķiet neparedzams un fascinējošs, kā laikā iesaldēta tā laika cilvēka uztvere, bet arī svešāds un tāls, bet mūsdienu pazīstamā omulīgā (krāsainā) sajūtā.
es tikko pateicu, ka omulīgs ir pazīstams. jā, tā laikam ir.

un lai tur ir rudens.

tas viss paslīd zem viena vārda - nostaļģija