biju pilsētā - pārdevu Ibanez giču kādam talantīgam puikam.
lai pārbaudītu skaņu, viņš nospēlēja pa gabaliņam no Coja dziesmām. man nebija ne jausmas, ka tā ģitāra spēj izdot tik fantastisku, dzidru, bet tajā pašā laikā bagātīgu skaņu. viņš lepni samaksāja ar naudu, kuru bija nopelnījis no sava pirmā koncerta un paspieda man roku.

pēc tam ar Guči devāmies šopingā, nopirku krāsas un bikses. nezinu, kad pēdējoreiz sev pirku jaunas bikses.
kādu laiku arī biju domājusi par spāņu vīraku - tur biju pirkusi tādu, kas smaržo tiešām kvalitatīvi un dabīgi, ne kā tie parastie sūdi, un mēs netīšām tādam uzdūrāmies fakenā Mego! La Casa de los Aromas saucas.
izrādās, pa šo laiku arī viņas māsa viņai paplēsusi sirdi, tā, ka nu būsim viena otrai māsa.

mājās braucot, ceļu šķērsoja Simba. teicu, nē nē nē, nedari to, un, iedomājaties, ceļa vidū viņa pārdomāja un atgriezās atpakaļ.
(Simba ir skaistais, melnais kaimiņu kaķis, kam patīk kāpelēt pa mūsu mājas jumtu. vienreiz, kad jau krēsloja un mēs skatījāmies filmu par Antonu Laveju, simbas galva un viņas koši zaļās acis parādijās loga augšējā stūrī, tā, ka gandrīz sirds apstājās.)