Ar mani ir noticis tas pats, kas Banshees of Inisherin - kaut kas notika un es viņu vairs nevaru ciest. Kādu laiku netikāmies un sāku domāt, ka nevēlos taču pavisam zaudēt draudzību, mēs taču bijām sirdsdraudzenes, tik daudz kopīgu pārdzīvojumu un piedzīvojumu, bet tiklīdz sarunājām tikties, mani pārņēmis riebums iedomājoties vien. un nekas nav noticis, man viņa vienkārši derdzas, visi manierismi, runasveids bļā es nevaru tam būt tuvumā nē negribu. šausmīgi kretinē. šausmas.

mēs it kā sekojam sižetam un visu saprotam, bet tajā pašā laikā jūtam, ka kaut kas netiek līdz galam pateikts. tīšuprāt. nezināmais kā magnēts mūs vadā cauri mežiem, visādiem brikšņiem, ieved tik dziļi, ka vairs netiekam ārā. pa to laiku saule jau norietējusi un galīgi nav vairs pēc kā orientēties. nakts ir auksta un gara, visgarākā, mūžīga varbūt. nē, nekas nav mūžīgs. pienāk rīts. izrādās, atrodos sava kaimiņa rododendru krūmā. viņš pamodina mani ar ledainu šļūtenes ūdeni un gārdz, lielo vēderu izgāzis. - traka naksniņa?

es atgriežos savā istabā un nozvēros, ka nekad vairs nesekošu nezināmajam.