mēs it kā sekojam sižetam un visu saprotam, bet tajā pašā laikā jūtam, ka kaut kas netiek līdz galam pateikts. tīšuprāt. nezināmais kā magnēts mūs vadā cauri mežiem, visādiem brikšņiem, ieved tik dziļi, ka vairs netiekam ārā. pa to laiku saule jau norietējusi un galīgi nav vairs pēc kā orientēties. nakts ir auksta un gara, visgarākā, mūžīga varbūt. nē, nekas nav mūžīgs. pienāk rīts. izrādās, atrodos sava kaimiņa rododendru krūmā. viņš pamodina mani ar ledainu šļūtenes ūdeni un gārdz, lielo vēderu izgāzis. - traka naksniņa?

es atgriežos savā istabā un nozvēros, ka nekad vairs nesekošu nezināmajam.