šakāļa galvu es velku tikai īpašos gadījumos tie ir tādi gadījumi kad rātslaukumā dedzina mūzikas instrumentus gleznas un skulptūras tie ir tādi gadījumi kad stacijā jāstāv uz ceļiem vai kad no griestiem sāk līt ūdens un birt apmetums gabaliem GABALIEM lieliem baltiem gabaliem kā ledus tie ir gadījumi kad metro iekrāsojas sarkans un es tagad redzu savu seju pavisam skaidri acis deguns mute. viegli atcerēties

pēdējā laika gandrīz:
gandrīz salauzu kāju, gandrīz dislocēju.. jā abus īkšķus, gandrīz zaudēju savu vēderu. kā teica Vīksna - viens no simts noteikti būs gols. vai varbūt viņš teica viens no desmit? pajautāt negribu, jo uz ielas viņš mani vairs neatpazīst, acīm priekšā it kā neredzama siena un apjukums, varbūt arī bailes par to kādu viņu tagad redz. man gan vienalga, es vienmēr mīlēšu savu sporta skolotāju par spīti visam. to otru pūdeļgalu gan ne. pudeļgalam es reiz netīšām iespēru bumbu pa galvu un slepeni par to priecājos. jā, joprojām pēc visiem šiem gadiem manī rodas siltas jūtas par to domājot. jūsu zināšanai - pudeļgals bija bulija.
un tagad es mēģināšu iesviest savus sāpošos kaulus dušā.
bet vispirms jāizdomā dušas saundrtraks. tas būs dusmīgais puika skafandrā.