puse no tā ko vakar sarunāju ir muļķības tā bija tava taisnība tā bija baltā līnija kuru mēs vienmēr šķērsojam vispirms pilnīgi apstājoties apskatoties uz abām pusēm tu man prasi par prātu un kluso istabu gadu kad es nogalināju karalieni un tā ieķērās saknēs ar saviem asajiem nagiem iznesot visu paaudzēs būvēto tā tik ātri vis nemira kā lāču māte viņa cēlās vēl vairākas reizes pirms nokrita zemei rībot kā kalns tagad klusa tā stāv un visi ciema iedzīvotāji priecīgi par medījumu kaut, būsim godīgi, visi gaidīja ka mana seja tāpat kā vecā ciema vīra seja tiks iespiesta dubļos un nekad vairs necelsies, bet es atrodos svešā valstī un man te kaut kā jāprot izdzīvot.