viņu mierīgajās dzīvēs pietika tikai viena elementa kas sagrautu visu omulīgo namiņu es tajā dienā uzvilku ko zilu dzeltenām vīlēm un dobē mēs atradām lielu resnu zalkti kurš bija te atnācis no kaimiņu sievietes mutes pienā mērktas pēdas nospiedums es pamodos dienas vidū saule tik augstu kur es esmu? tu apliec savus spārnus ap mani un sauc mājās vai varu palikt vēl nedaudz tas nemaz nebūs tik ilgi tikai vēl dažus gadus tu naktīs mosties no sāpēm ausī tu tā esi pazaudējis jau tik daudz ausu domājot par savu nodevību tev uzceļas asinsspiediens un šajā brīdī mājā vienmēr kāds ienāk viņš tevi meklē te uz zemes ekrānā iedegas ilgi gaidītā ziņa "приидет Сын Человеческий во славе Отца Своего с Ангелами Своими" tu izlem ka šonakt negulēsi izkāp no gultas un atver aizkarus uz jūru kurā cilājas lielās vaļu astes. balkonā guļ pirms dažiem gadiem saplēstais pūķis. gaisma ceļas tā pati bet cita griezīgāka un nepazīstamāka tavas pēdas aizpūš solārie vēji un gaisma atkal kļūst atpazīstama, jā tā ir tā gaisma kuru kādreiz pazinu ceļi kurus ieminu tās pašas domas un mantas istabā pat nemaz nav izkustinātas.