šīs saulespuķes kā pakāpieni šogad aug kā trepītes tu biji pamanījusi biji nē nu biji tikai neatceries tev pagājušajā gadā bija tādas pašas. es stāvu un domāju. tiešām?
man ir tikai lielas garas vāzes un man der tikai lielas garas puķes ej pēc šķērēm un nogriez man to puķi es gribu pagaidi stāvi mierīgi uzticies man kad tu gatavojies taisīt bērnus? tu mūžīgi tajā darbā paliksi? neko jaunu negribi? kāpēc nav savākti āboli?! kas tajā mežā darās?! nu ko tu bļauj es jau nemaz tik skaļi nerunāju tāds vienkārši ir mans temperaments es neko ļaunu nedomāju a tu jau bļauj kāpēc tu tāda esi? kāpēc tu tā uzreiz uzsprāgsti
balsis piekrītoši: jā viņa tāda ir, viņa tāda vienkārši ir.
viņa noliek saulespuķes uz ciņa un gandrīz aizmirst "oj" iesaucas un smejoties skrien tām pakaļ. tad viņa pieklusina balsi un prasa man vai es te dzīvošu visu atlikušo mūžu jo visi pieraduši, ka "jaunieši" no laukiem iet prom nevis uz tiem atgriežas.
durvis aizveras, iestājas klusums un man vairs nav neviena, kuru vainot pie tā, ka neesmu ķērusies pie darba.