nevarēju atrast savas šļopenes, tāpēc iešļūcu Begemota laivās ar kurām pārvietojos kā ar slēpēm. paņēmu groziņu un gāju uz dārzu pēc korintēm (Amelanchier) brokastu putrai, un pie dīķa gandrīz uzkāpu zalktim, kurš sauļojās baltajā āboliņā. vakardien tur pat redzēju ezi un pirms tam vardi. varde bija pirmais nopietnais dīķa iedzīvotājs, tāda skaista salātzaļa ar tumši zaļu rakstu. viņa vienmēr sauļojās uz akmentiņiem un ieleca ūdenī, kad nācu. tagad viņa drošvien ir zalkša vēderā un zalktis drīz būs eža vēderā. un kura vēderā būs ezis? varbūt tā piekūna vēderā, kurš te gaisā mēdz kauties ar vārnām. tad vairs nebūs neviena dzīvnieka, kaut sākumā bija tik daudz.
šodien atkal atliku ciemosbraukšanu. tā jau ir kāda ceturtā. man ir saasinājusies alerģija pret socializēšanos. tikai mēs un mūsu mazais lielais paradīzes stūrīts un uzpampušas acis.