tas lepnums par to, ka kaut kas ir izdīdzis mijas ar vieglu paniku par to kā es visu sabojāšu cenšoties pārstādīt/izretināt, jau redzu kā ar diviem neveikliem pirkstiem satveru mazo kātiņu un tas pārvēršas putrā, nabaga divas lapiņas ārprātā spiedz savu floras pēdējo kliedzienu pretim saulei, ak.

kihelkonnas ieteiktais genocīds man šķiet pieņemamāks, vismaz izredzētie (blondie un zilacainie?) paliks neskarti un fiziski netraumēti.

/piedod par vāvuļošana, ir piegdienāāh, man negribas strādāt (: