7.3.08 11:22franču valoda ir violetā krāsā! |
Cette fois, c'est moi
Jaunākais
3.3.08 14:07valodniecības pasniedzējs apgalvoja, ka tik daudz brīva laika, cik mums tagad ir, nebūs vairs nekad..skan ļoti skumji, jo tāda sajūta, ka kur nu šobrīd brīvais laiks!?!! darbu ka uziet. pamēģini tik visu izpildīt + kaut cik perfekti, apmierinoši! gandrīz bail pieaugt, jo kur gan tajā steigā tu, cilvēks, vēl vari sevi atrast?! varbūt visu sūtīt nafig un darīt tikai to, kas pašam tīk. bet, lūk, tā ar nedrīkst! |
26.2.08 21:04šodien otro reizi mūžā redzēju to cilvēku bez sejas. brr, kkā ļoti nepatīkami. |
12.2.08 20:37es viņu jau ievēroju grēcinieku ielas pieturā. bija redzams, ka ir grēkojis (ar bezkrāsaino šķidrumu, kā vēlāk atklājās). viņš novietojās tramvaja aizmugurē. tramvajs traucās pa sliedēm uz priekšu. cilvēki kāpa un izkāpa. vieta man blakus uz kādu brīdi bija tukša. tikai uz kādu brīdi, jo jau pēc mirkļa tur, neteiksim iesēdās, bet noslīga tas pats viņš. laba auduma zilas džinsu bikses, melna pufaika (ne tā piepūstā, bet gan tīri sakarīgā - vienkāršā), no kuras apakšas rēgojas šalles 'latvija' gali. tā nu viņš tur atradās - miegā, galvu uz priekšu pastiepis. tramvajs traucās tālāk. degunā man iecirtās asā alkohola smaka. viens līkums, otrs, viņš lēnām slīga uz cilvēka, tas ir, manu pusi. joprojām dziļš dziļš miegs. es pabīdos uz maliņu, bet kur tad vairs! viņa plecs iespiež mani tramvaja sienā. mierinu sevi ar domu, ka tūliņ kāpšu ārā. esmu aizmirsusi, ka seko ass līkums - viņš vēl intensīvāk gāžas uz manu pusi. nupat nupat jau kuplais matu ērkuls atrodas uz mana pleca. man ir jāizkāpj. arī uz šo manu kustību viņš nereaģē, ar grūtībām izlaužos ārā no savas sēdvietas, pabīdot viņa ceļgalus kā zemē iecementētus gaļas gabalus. tā paliek viņš tur guļam. |
6.2.08 22:47ļoti kontrastaina diena. no rīta, tramvaju gaidot, satiku kursa biedreni Egitu. kopā cauri mežam devāmies uz fakultāti. tad divas sociālās psiholoģijas lekcijas par to, kā iepazīt sevi, pareizi dzīvot un 'normālo' cilvēku dažādajām tendencēm dzīvē. tad ne-jaukais brauciens tramvajā. jau laikus pamanīju 2 čigāntautības večus (tiešām večus!), kuri savā starpā skaļi dalījās iespaidos (savā dzimtajā valodā, bet nu vārdi pederas*i, b*e visās valodās skan vienādi). viena veca kundzīte tuvojās vietai, kur sēdēju.. domāju 'būt laba' un atbrīvoju vietu. kundzīte tur knosījās, grozījās.. pagāja minūte, bet viņa nemaz i netaisījās tur sēsties (tik uzstutējās, kko vēl pa somu pērdamās, grr). tā nu devos apsēsties priekšā čigān-večiem.. to nožēloju jau pirmajos mirkļos. sajūta tāda, ka tūlīt, tūlīt iedurs dunci mugurā vai kko tamlīdzīgu nāvējošu man nodarīs. tā nu sastingusi tur sēdēju. mārtiņa vai kkur tur tuvējā pieturā pa aizmugurējām durvīm iekāpa bomzīšu paračka (ar visu aromātu!). tajā brīdī biju laimīga, ka sēžu pie vidējām durvīm nevis turpat, kur iepriekš (kaut arī smaka izplatījās pa visu vagonu. :/) tad nu laimīga beidzot tiku ārā no šīm briesmām un devos GC virzienā. tur pretī nāk jauns puisietis ar grāmatelēm rokās. tuvojas un smaida. es: 'nē, paldies' viņš: 'stilīgā sieviete...' (:O) es; 'paldies, paldies' un aiztinos. sapērkos produktus un ielieku savā videi draudzīgajā maisiņā ;p dodos mājās, uzēdu, tad fiksi uz 2Annām. Viestura tur nav, bet 2 meitenes aicina mani viņu pagaidīt. viņš arī ierodas pēc kādas 1/2 h. šajā brīdī pamanu, ka mazās māsas bērnudārza draugs Poms 40 gadu vecumā varētu izskatīties tieši tā kā Viesturs. taču tad viņam atkal jābrauc prom. pa šo laiku izmantoju viņu piedāvāto internetu. viņš atkal atgriežas un varu veikt savu svarīgo uzdevumu - pārrakstīt videomateriālu. tas aizņem diezgan daudz laika, taču, kad esmu to izdarījusi, dodos mājās. lietus jau ir nolijis un varu lēkāt pār peļķēm. mājās pavadu laiku pie datora, piepildos ar šok. pudiņiem un greifrūtu. un tad, jautājot par to, kad varēsim atkal iereudzīt VETO dienasgaismā, redaktors man laipni atbild un beigās "...Lai vakars jauks, daama!" /njā, padsmitniece jau vairs neesmu. ;D |
Powered by Sviesta Ciba