| Ceļš |
[21 Sep 2010|04:26pm] |
Cik patīkami tomēr ceļot ar iespēju redzēt pasauli nepastarpināti, tieši - savām acīm. Tagad es saprotu, kāpēc runā, ka senāk zāle ir bijusi zaļāka. Vienkārši mūsdienās to pārsvarā redz ja ne caur tv ekrānu, tad caur mašīnas vai autobusa logu, kas ievērojami samazina krāsu spilgtumu.
Braucu pa zemes ceļu, skatos uz krāšņajām Latvijas mežmalām un jūtos par divdesmit gadiem jaunāks. Nekas taču pa šo laiku nav mainījies, it nekas. Es aizmirstu par tām lietām, kas ir mainījušās. Ainavas piepilda manu prātu līdz malām. Bet tie mākoņi un saulriets. Tie pat nav prātam aptverami. Redzot saulrietu es tikai dzirdu savā iztēlē balsis no senatnes, kas dzied kādu aizmirstu dainu no laikmeta, kas bija ilgi pirms akmens.
|
|
| Mati |
[21 Sep 2010|04:05pm] |
Senie ļaudis uzskatīja, ka, jo cilvēkam ir garāki un skaistāki mati, kā arī bārda vīriešiem, jo gudrāks un stiprāks šis cilvēks ir. Tikai tas, kas ir vieds, ir spējīgs savu ķermeni uzturēt tādā kārtībā, lai mati būtu spējīgi izaugt gari. Ja matus nogriezt, gudrība un spēks pazudīs.
Nez cik tālu ir kāds, kam mati ir trausli, tievi, pinkaini un knapi spēj tikt zemāk par pleciem, bet ķemme ir pazaudējusi vairāk nekā pusi zobu.
|
|
| Noslēpumi |
[21 Sep 2010|03:56pm] |
Glabāt cilvēku noslēpumus ir kļuvis gandrīz par manu profesiju. Visvieglāk slēpt šos noslēpumus būtu, ja slēpt pašu cilvēku, bet tas nav iespējams. Vienā vai citā veidā šis cilvēks nonāk sabiedrībā, bet... neviens nedrīkst zināt visu par viņiem. Arī es īstenībā nedrīkstu. Man arī nevajag. Tā vienkārši gadās, ka es uzzinu. Tad es izvēlos, kuru patiesības daļu stāstīt.
Ne reizi vien biju domājis par to, ka gribētu kļūt par enģeli. Tagad tas sāk piepildīties, un es pamazām sāku saprast, cik tas ir grūti. Ne tik daudz tās lietas, kas enģēlim ir jādara, cik tas, ka visu laiku jābūt kādam uz labā pleca. Tas ir kā dienests. Savas dzīves nevar būt.
Bet man manas dzīves tā vai tā lāga nav bijis...
|
|
| Known subject |
[10 Aug 2010|06:11pm] |
|
Is there anything better than a beautiful stranger passing by and smiling? I smile back. She says hello! So do I. And... we pass by. Nothing happens. I'm just too stunned in that moment to make anything happen.
|
|
| Known Subject |
[05 Aug 2010|11:40am] |
Dažreiz sievietes ir kā tramvajs - piebrauc klāt, apstājas, atver durvis, pēc īsa brīža durvis aizveras un tramvajs dodas tālāk. Ja kaut kāda iemesla dēļ neesi iekāpis, tad ir jāgaida cits tramvajs.
Daži tramvaji ir tik pārpildīti, ka tajos nemaz nav iespējams iekāpt. Citiem atkal biļetes maksā tik dārgi, ka nevar atļauties. Cits atkal ir tāds, kur kāds bomzis jau bija iekāpis, pietaisījis un izkāpis. Visbiežāk gan ir tā, ka vienkārši nav īsts maršruts.
Es vēlos, lai šis laikmets, kad var šādi salīdzināt, izbeigtos vienreiz pār visām reizēm.
|
|
| Conversations with God 008 |
[04 Aug 2010|03:45pm] |
|
Ak, Dievs! Aizved mani prom no šīs pilsētas! Es šeit vairs nevaru uzturēties ne mirkli! Palīdzi man saraut saites ar cilvēkiem šeit! Ak tās niecīgās saites, kas ir sapinušās savā starpā! Ar lietām esmu jau visas saiknes sarāvis, jo šeit viss ir netīrs, vecs un netīrs! Lai zeme vai jūra šeit visu aprij! Nē! Man vispār vienalga, ko Tu izdarīsi ar šo vietu! Bet lūdzu, vispirms izdari tā, lai manis šeit nebūtu!
|
|
| Sandale |
[14 Jul 2010|11:14am] |
|
Braucu ar divriteni basām kājām un sandales biju uzlicis uz bagāžnieka. Braucot lejā no kalna, sadzirdēju, ka viena sandale nokrita. Kalna lejā apgriezos un atgriezos. Tas man prasīja aptuveni minūti. Izdomāju, ka vilkšu tās sandales vien kājās, citādi nebūs miera. Kad vilku kājā to, kas gulēja uz ceļa, atskanēja savāds pīkstiens. Paņēmu sandali rokā un padauzīju pret zemi. Izkrita maza pele un aizskrēja prom ceļmalas zālē.
|
|
| Known Subject |
[09 Jul 2010|11:53am] |
|
Pievērst sievietes uzmanību sev ir nieks salīdzinājumā ar to, ka šī uzmanība vēl ir jānotur, tas ir, panākt, lai viņa nepievērstu uzmanību arī citiem vīriešiem.
|
|
| Known Subject |
[07 Jul 2010|06:06pm] |
At first, there is too much hugs all around.
Second, I have an unexpected guest, a stranger, that looks like somebody I had been expecting for a very long time.
And now I am being asked to take photos of kind, I had never taken before! Whoosh! I am lucky not to have any camera. I don't need to see... that kind of beauty.
So much for my attempts to clear my mind of... unnecessary emotions.
To be continued?
|
|
| Known Subject |
[06 Jul 2010|08:56am] |
|
Mērfija likumi tomēr darbojas. Arī šajā lietā. Cenšoties attālināt sevi no kaut kā, es tam nejauši tuvojos. Jeb var būt liktenis tikai cenšas mani pieturēt pie cerības.
|
|
| Conversations with God 007 |
[17 Jun 2010|05:50pm] |
Flesh of the Savior... What does it mean, if we need to eat it and drink his blood in order to be saved? I can surely understand, that I need to crucify my flesh, which in todays language means, I must crucify the needs of my flesh. But the flesh of the savior....
Why did I ever need to create a flesh for my essence? That is the question.
The answer is: because there was no other way for me to become visible to you humans, which in turn was necessary to deliver my message to you - a knowledge of life. Flesh of a savior was something like a book, only much more complicated.
If I sent you only the book, it would had never been enough. So I sent flesh, so that it could approach you humans.
What do you usually do with a book? You read it. Sometimes you burn it, if you find it unacceptable.
What do you usually do with a flesh? You eat it. How many things you can do, if you find it unacceptable...
Consume the knowledge, that was brought to you by that flesh. That knowledge is just as essential to your life, as food and drink. Every day. And look for your favorite meal.
|
|
| Arigato! |
[17 Jun 2010|01:02pm] |
|
Iekš Outlook izveidoju mapi, kur likšu iekšā tās vēstules, kuru teksts ir vienīgi "Paldies!", ar kuriem parasti apstiprina to, ka informācija vai vēstule ir saņemta. Dikti žēl dzēst tās "paldies" vēstules - tāda nelaba sajūta rodas, bet atstāt ienākošajos kopā ar lietišķajām arī negribas, lai nejauc galvu.
|
|
| Conversations with God 006 |
[01 Jun 2010|01:00pm] |
I forget to set the alarm clock in the evening as a fall to sleep. I forget about everything then - I just want to escape this life for a while. I wake up at a random time, afterwards spending some time in bed awake, not willing to quit the world of my imagination, where my soul rests as my body rests here in reality, too. Reality. It has been affecting the world of my dreams too much lately. Just as unclear, full of riddles, unseen faces, uncertainty. I don't want to sleep. Don't want to wake up either.
You don't like the life, do you?
Oh how can I like it! They hate You together with the world You created! They strive to change every corner, every place on Earth, every thing! Trees to ashes, seas to deserts, water to dirt, food to poison, love to fornication, peace to war, cross to sword, life to slow gradual death...
You've got a work to do.
I have to go to work? Work... I must work with zeal. What for! In order to satisfy my sloth! I do one thing in order not to do many others. How did that happen to us! We've been trapped to slavery by our own sloth!
Now you understand, why these two words sound so much alike, don't you?
It's not my fault, not my sloth, that enslaves me! Civilization, humanity!
Really? Have you never loved civilization? These billions of lights, these trembling sounds of might of humanity, those millions of pleasures, that infinity of fancy items?
My poor little child. So lost. No way back. You've learned to be civilized and now when you've tasted a cheese in a mouse trap you try to change your mind. Remember that mouse in your house? It tore it's hand apart to get free from a mousetrap. It is free now. In the meadows. It will never return to your house. But it is not easy, it has lost it's hand after all. I must protect it on every step. And I do it. That's why you too must not be afraid.
I've already lost my sight almost entirely. You can't compare me with a mouse. Mole rat will suite me better.
How can I compare you with a mole rat? Mole rats die when they come out to light for too long.
|
|
| Easy |
[29 May 2010|09:18am] |
|
Heck... I just need to get strong. No choice. No freakin' choice anymore.
|
|
| Pa galvu |
[28 May 2010|04:08pm] |
|
Man uz pakauša ir sāpīgs puns. Un es neatceros, kur un pie kādiem apstākļiem to esmu dabujis. Tas nozīmē, ka sitiens laikam ir bijis pamatīgs.
|
|
| Known Subject |
[24 May 2010|11:42am] |
Ligzdas vīšana ir mokošs process, ja tas tiek pavadīts vienatnē. Tā ir kā azartspēle - es lieku likmes, bet es nezinu, kas mani sagaida rīt. Vienmēr prātā ir nomācoša doma, ka iespējams, tas viss līdz ar mani pašu nekad nevienam nebūs vajadzīgs.
Koku stādīšana ar domu, ka kādreiz man būs kāds, kas no tiem varēs plūkt augļus. Atkritumu meklēšana un vākšana mežā ar domu, ka kāds kādreiz varētu tanī droši skraidīt basām kājām bez bailēm uzkāpt uz kādas stikla lauskas. Akmeņu vākšana laukā ar domu, ka kādreiz tos izdosies savākt tik daudz, lai pietiktu mājas pamatiem un maizes krāsnij.
Bet tikai divas dienas nedēļā. Tad seko vēl mokošākas piecas darba dienas, kuru laikā tiek ar nepacietību gaidīts, kad atkāl pienāks tās divas brīvdienas - ligzdas vīšanas laiks.
Tik daudz laika jau ir pagājis. Šeit lejā - pingvīnu burzmā un rosībā tas rit tik strauji. Tur, augšā, pie stārķiem, šķiet, laiks apstājas.
Arī šogad pie Jāņu ugunskura es sēdēšu viens pats. Tas saulriets... būs... nepielūdzams. Visīsākā nakts gadā - tā vilksies veselu mūžību. Es domāšu par tiem cilvēkiem, kuri varēja man sēdēt blakus - par tiem, kuri lūdzās, bet neņēmu līdzi, un par tiem, kurus lūdzu, bet tie nenāca līdzi. Domāšu par to, kas būtu jāizdara ar sevi, lai cilvēki man apkārt dalītos nevis tikai divās šajās kategorijās, bet trijās. Trešo kategoriju gan nevarēs saukt par kategoriju, jo tā būs tikai viens cilvēks.
|
|
| Known Subject |
[19 May 2010|04:31pm] |
Vilciens mani aizvedīs vispirms turp.
Pēc tam būs jādodas uz mājām. Uz vietu, kur celšu īstās manas mājas. Pa ceļam neviens neapsēdīsies man blakus.
Tik ātri tām lietām nenotikt. Citādi nebūs interesanti.
|
|
| Photo |
[19 May 2010|03:27pm] |
Man ir tūkstošiem fotogrāfiju, kas ir izdarītas pēdējo piecu gadu laikā. Taču pats esmu tikai dažās no tām. Sākotnēji mierināju sevi ar domu, ka tas, kas fotografē, pats nekad netiek objektīva priekšā. Es pārtraucu fotografēt.
Pagāja vairāki gadi, man parādījās paziņas ar lieliem objektīviem. Tikai dažos no šiem objektīviem priekš manis atradās vieta, un tikai dažām bildēm. Tā es sapratu, ka patiesībā nevienam nekad nav bijis intereses mani nofotografēt tāpat vien. Cilvēki manī neko interesantu nesaskata.
Pat tie, kas reiz teikuši, ka esmu interesants - viņu plašajās galerijās internetā ir tik daudz seju. Manas sejas tur nav.
Pēdējā laikā to arvien grūtāk paciest, "izlienu ārā no ādas" iztaisot kādu vizuālu joku. Ļaudis smejas, steidz to iemūžināt. Es tieku pie bildes.
Bet es tāpat joprojām vēl gaidu kādu, kas gribētu mani iemūžināt arī tādu, kāds es vienkārši esmu. Bez jokiem un ekstrām.
|
|
| Stars |
[23 Apr 2010|10:38am] |
This night I had a dream, where I met my friend, who died a few years ago. We were watching night sky together. Stars were dancing. The entire night sky was spinning, then stars started to form many shapes - squares, circles, triangles. Stars were coming together, then quickly coming apart with a flash.
I asked: "Is God for real rebuilding the Universe now? Or is God just making an illusion to amuse us?"
Friend answered: "Both are true."
|
|
| Varas distance |
[21 Apr 2010|04:14pm] |
|
Varas distance ir fizisks attālums dokumentā starp tā parakstītāja rekvizītu (direktors, prezidents) un dokumenta izstrādātāja (speciālista) rekvizītu.
|
|