| Known subject |
[11 Sep 2011|05:01pm] |
Atcerējos pasakas par prinčiem un princesēm. Man ir stereotips, ka nekad gatavs princis un gatava princese nesaiet kopā. Parasti, princeses šauj bultu, kas trāpa kaut kur purvā pie krupja, kas, ja princese tādu spēj iemīlēt un nobučot, pārvēršas par princi. Prinčiem savukārt ir pelnrušķītes, kura vienreiz tiek uzfrišināta, kaut kur parādās, tad pirms pulksteņa, kad pārīši parasti sāk izklīst pa savām istabām, pazūd no ballītes, atstājot vien kristāla kurpīti, atkal atgriežas savā vecajā stiliņā. Un, ja princis nav lohs, tad viņš to princesi atrod un spēj pazīt arī ne-princeses tēlā.
Dzīve laikam viss ir kā nākas. Prinči saiet ar princesēm, bet pelnrušķītes ar krupjiem.
Tālāk var gadīties, ka pēc medusmēneša princis pārvēršas par krupi vai cūku, bet princese par odzi vai kuci. Pelnrušķīte un krupis savukārt, saliekot kopā viens otra labsirdību un dotības, pārvēršas par princesi un princi vai karalieni un karali, ja tas notika ne tik ātri.
===
Man jāatzīst sevi par krupi. Esmu pretīgs, necils, totālākā purvā, un mana dzīve paiet mēģinot pierunāt visādas garāmbraucošas princeses paņemt mani sev. Bezjēdzīgi. Jāizdomā kaut kas, lai bargā pamāte aizsūtītu pelnrušķīti uz purvu.
|
|
| Lonelyness 19 - Ceļojošais cirks |
[11 Sep 2011|05:51pm] |
Pārnakšņot nolēmu ārpus pilsētas. Sūnās. Gāju ārā, pa ceļam domāju par vientuļo māti. Jautāju sev, vai mans liktenis nav paņemt vienu šādu sievieti un viņas bērnus sev. Man tas ļoti patiktu - es uzreiz tiktu pie vairākiem bērniem. Turklāt vēl tas, ko man čukstēja vējš baznīcā...
Bet zinādams, ka pats vēl neesmu pieskāries nevienai sievietei, izjutu pienākumu pret savu dzimtu, pret Dievu, kas saka, ka laulība ir nešķirama, un aizliedz ņemt sev citam piederošu sievieti. Es labprāt būtu viņai vienkārši kā radinieks. Nē. Tas nav iedomājams. Tā būtu viltus laulība, kas traucētu man un viņai tomēr atrast kādu. Bet ja nu tomēr ir kāds cilvēks, kas mani meklē?
Sadzirdēju mūziku. Tuvumā bija ceļojošais cirks, čigāni, kas piestāja mežā, lai atpūstos. Ugunskura gaisma un ģitāras skaņas mani vilināja. Gāju turp. Viņi atpūtās, bet nē, šķiet, vienlaicīgi arī vingrinājās. Ar jautrību. Tīģeris staigāja nepiesiets. Pērtiķis uzrāpās man uz pleca. Klauns bez krāsošanās, vien ar cepuri un sarkano degunu, žonglēja. Kāda čigāniete, kas dziedāja un dejoja, ieskatījās man acīs un šķiet uzrunāja ar skatienu. Ar vārdiem nē. Viņas acis man teica, ka tiksimies vēl, tāds man esot liktenis.
Es ne reti esmu domājis par to, ka gribētu uzstāties cirkā. Akrobāti mani vienmēr fascinēja visvairāk. Tas ir kā lidot. Es pienācu pie akrobātiem, kas vingrinājās pie stangas, kas bija uzlikta uz koku zariem. Piebiedrojos un rādīju savus mazos trikus, viņi smaidīja, smējās un aplaudēja iesācēja dotībām.
Kad pamodos no rīta, cirks jau bija prom. Ugunskurs vien nedaudz dūmoja, liecinādams, ka gandrīz tikko aizgāja. Biju labi aizmidzis, ja nedzirdēju neko. Ratu riteņu sliedes veda uz dienvidiem. Piecēlos un ieraudzīju pie kokiem, kur bija stanga, uz zemes kaut kas mirdz. Pienācu klāt. Tas bija mazs krustiņš. Atkal krustiņš? Tas jau ir otrais. Paskatījos, tam aizmugurē iegravēts 67. (citreiz 68.) psalms baznīcas slāvu drukā:
"Да воскреснет Бог и расточатся врази Его и да бежат от лица Его ненавидящие Его." (Dievs ceļas, Viņa ienaidnieki tiek izklīdināti, Viņa nīdēji un nicinātāji bēg no Viņa vaiga.)
Kāds no akrobātiem ir pazaudējis. Uzkāru to kokam zarā. Kas pazaudējis, noteikti attapsies, un atnāks pakaļ. Bet drošs paliek nedrošs, iešu pa pēdām, gan jau panākšu un pateikšu, kur meklēt. Ņemt līdzi nevaru. Ja nu tomēr kāds cits pazaudēja, nevis no cirka.
[izdomāts]
|
|