| Lonelyness 2 |
[21 Feb 2011|04:36pm] |
Es izskrēju ārā, apskraidīju apkārtni, neviena neatradu, aizgāju līdz pastkastei, arī tā bija tukša. Atgriezos atpakaļ būdā. Te mani pārņēma dīvaina sajūta, ka manas prombūtnes laikā kāds ir bijis. Vai tiešām es aizskrēju un atstāju sveces iedegtas? Māja šķiet ir izslaucīta un sakārtota, krāsnī malkai vajadzēja sadegt, bet tā vēl nebija sadegusi, it kā kāds būtu pielicis klāt. Bez manām pēdām uz sniega citu pēdu nebija... izņemot lūša. Dīvaini.
Es pārbaudīju savus graudu maisus, vai tos nav iekārojuši grauzēji, un aizgāju gulēt. Pirms aizmigu, domāju, ka esmu pelnījis būt viens.
[izdomāts]
|
|
| Known Subject |
[21 Feb 2011|04:46pm] |
Es tiešām esmu pelnījis būt viens. Atcerējos pirmo iemīlēšanos. Es taču viņu tik ļoti pievīlu. Mēs bijām pārāk jauni un visi redzēja, ka neesmu vienaldzīgs pret viņu, tāpēc kaitināja mūs. Izdomāju, ka, ja pateiksim, ka esam radinieki, tad visi rimsies. Taču notika otrādi. Visi arvien vairāk centās izzināt, kas ir starp mums. Man uznāca dullums, es atzinos visu priekšā un viņas klātbūtnē, ka neesam radinieki, kaut arī pats liku viņai teikt visiem, ka esam. Viņa aizskrēja.
Es sev nekad nespēšu piedot. Katru dienu to atcerēšos, lai vairs nekad neatkārtotu neko tamlīdzīgu.
|
|