| Noslēpumi |
[21 Sep 2010|03:56pm] |
Glabāt cilvēku noslēpumus ir kļuvis gandrīz par manu profesiju. Visvieglāk slēpt šos noslēpumus būtu, ja slēpt pašu cilvēku, bet tas nav iespējams. Vienā vai citā veidā šis cilvēks nonāk sabiedrībā, bet... neviens nedrīkst zināt visu par viņiem. Arī es īstenībā nedrīkstu. Man arī nevajag. Tā vienkārši gadās, ka es uzzinu. Tad es izvēlos, kuru patiesības daļu stāstīt.
Ne reizi vien biju domājis par to, ka gribētu kļūt par enģeli. Tagad tas sāk piepildīties, un es pamazām sāku saprast, cik tas ir grūti. Ne tik daudz tās lietas, kas enģēlim ir jādara, cik tas, ka visu laiku jābūt kādam uz labā pleca. Tas ir kā dienests. Savas dzīves nevar būt.
Bet man manas dzīves tā vai tā lāga nav bijis...
|
|
| Mati |
[21 Sep 2010|04:05pm] |
Senie ļaudis uzskatīja, ka, jo cilvēkam ir garāki un skaistāki mati, kā arī bārda vīriešiem, jo gudrāks un stiprāks šis cilvēks ir. Tikai tas, kas ir vieds, ir spējīgs savu ķermeni uzturēt tādā kārtībā, lai mati būtu spējīgi izaugt gari. Ja matus nogriezt, gudrība un spēks pazudīs.
Nez cik tālu ir kāds, kam mati ir trausli, tievi, pinkaini un knapi spēj tikt zemāk par pleciem, bet ķemme ir pazaudējusi vairāk nekā pusi zobu.
|
|
| Ceļš |
[21 Sep 2010|04:26pm] |
Cik patīkami tomēr ceļot ar iespēju redzēt pasauli nepastarpināti, tieši - savām acīm. Tagad es saprotu, kāpēc runā, ka senāk zāle ir bijusi zaļāka. Vienkārši mūsdienās to pārsvarā redz ja ne caur tv ekrānu, tad caur mašīnas vai autobusa logu, kas ievērojami samazina krāsu spilgtumu.
Braucu pa zemes ceļu, skatos uz krāšņajām Latvijas mežmalām un jūtos par divdesmit gadiem jaunāks. Nekas taču pa šo laiku nav mainījies, it nekas. Es aizmirstu par tām lietām, kas ir mainījušās. Ainavas piepilda manu prātu līdz malām. Bet tie mākoņi un saulriets. Tie pat nav prātam aptverami. Redzot saulrietu es tikai dzirdu savā iztēlē balsis no senatnes, kas dzied kādu aizmirstu dainu no laikmeta, kas bija ilgi pirms akmens.
|
|