| Civilization |
[17 Nov 2007|12:57am] |
|
Gribas būt kopā ar cilvēkiem, jo viņi var palīdzēt, saprast, padalīties ar pieredzi. Gaidi... Ikreiz, kad tā domāju un attiecīgi uzvedos, saņemu izsmieklus un pārmetumus, morāles un kritiku. Priekš kam tad kādam vispār ir vajadzīgi cilvēki? Materiālo labumu gūšanai? Tāds savstarpējās ekspluatācijas kults, kur viens par otru cenšas izlikties pārāks? Gribas aizlaistes prom no cilvēces. Nekāda labuma no tās tāpat nav. Visa mana dzīve tiek ieguldīta materiālajās vērtībās, kurām it kā vajadzētu nodrošināt garīgās, bet laika garīgajām taču neatliek.
|
|
| Mind your own business |
[17 Nov 2007|01:25am] |
Es negribu ar savām problēmām uzbāzties nedz draugiem, lai tos nepazaudētu, ja nesapratīs, nedz radiniekiem, lai no tiem neatsvešinātos, nedz svešiniekiem, lai tiem netraucētu. Vakar esot bijusi kaut kāda iecietības diena. Laikam iecietības piemiņas diena. Es vairs nevaru būt iecietīgs pret neiecietību. Speciāli iestājos maģistrantūrā, lai noskaņotu sevi, ka man ir jāpaliek Bābelē vēl daži gadi, lai neatsvešinātos no sabiedrības. Diemžēl secinu, jo vairāk saskaros ar cilvēkiem, jo vairāk gribas būt prom no viņiem. Šķiet, ka jau esmu un vienmēr esmu bijis prom, un jebkāda laipnība ir tikai pieklājība. Man nav vietas uz šī sociālpsiholoģiskā šaha dēļa. Varbūt man tiešā tuvumā visi lauciņi ir brīvi, bet tur, kur es varu aizsoļot, jau stāv kāda cita figūra, bet es pats esmu zirgs.
Vēl divi gadi un sākšu visu no jauna. Būs atkal breiks, atkal zīmēšana, mūzika, daba. Brīvība. Tas viss ir tik tuvu. Man vajag vēl tikai nedaudz laika, lai sagatavotos, savāktu domas, idejas un zināšanas. Tad es iziešu ārā pa Ištaras vārtiem un vairs nekad nenākšu atpakaļ.
|
|
| Cieņa |
[17 Nov 2007|01:46am] |
Laipnība, iecietība, labsirdība - ja to visu cilvēks pielieto savā dzīvē no dvēseles, tad agri vai vēlu viņam apkārt savāksies tie, kas šo cilvēku piekrāps, ļaunprātīgi izmantos, piemānīs. Kāpēc cilvēki ciena tos, kas liek viņiem baidīties, nevis tos, kas liek viņiem justies droši? Tas nav godīgi. Labsirdība pievilina nelietību. Labsirdība ir vājā vieta, ko cilvēki izmanto, lai atbrīvotos no tās psiholoģiskās slodzes, ko sagādā viens otram ar savām nelietībām. Labsirdība liek kādam domāt, ka par labsirdīgo var dominēt, kas ļauj apmierināt godkāri, kas nerimsies, līdz tas, kura labsirdība tiek ļaunprātīgi izmantota, tiek pazudināts. Parazītisms.
Vēl ir atklātība - esmu redzējis tik daudz gadījumu, kad attiecībā uz cilvēku, kas ir atzinies kādā neizdevīgā lietā, tiek pieņemts negatīvs lēmums, bet pret tiem, kas turējuši muti ciet, slēpjot vēl nezidevīgāko, pozitīvs.
Es atkal nonāku pie secinājuma, ka man ir jānošķiras no civilizācijas, jo šeit, lai izdzīvotu, ir jāšķiras no šīm īpašībām. Bet to es nevaru, jo nekas cits vērtīgs manī nav. Esmu sevi veltījis tieši šīm lietām, nevis precizitātei vai sausai darbspējai. Tas nozīmē, ka esmu antisociāls, gandrīz noziedznieks. Es nevaru noliegt pats sevi.
Protams, ne katrs ir blēdis, bet katram ir tieksme būt pārākam par visu, ko vien ir iespējams apiet. Arī man. Jā. Arī es mācos vai, kā tas saucas, socializējos, un mācīšos vēl divus gadus. Kļūšu arvien kulturālāks, he. Ak, Dievs, palīdzi man nezaudēt to dvēseli, ko esi man devis.
|
|
| Escape |
[17 Nov 2007|02:03am] |
|
Man ir jānošķiras no civilizācijas kaut vai tamdēļ, lai tiktu vaļā no šī uzskata, ka cilvēki esot ļauni. Lai aizmirstu visu. Tad varbūt atnākšu atpakaļ un citā veidolā, un jauniem spēkiem, un tā tālāk. Bet par to jādomā vairāk kā pēc diviem gadiem. Tagad pelnīšu nodevu, ko pēc diviem gadiem maksāšu Ištaras vārtu muitniekiem.
|
|