|
14. Dec 2014|13:19 |
Protams, ka var atdalīt utilitārisma teoriju un praksi. Kāpēc lai nevarētu? Tas pats Grīns, ja nemaldos, pie tā arī nonāk, tipa ja cilvēks ikdienā pieņem utilitārus lēmumus, tad 1) iespējams, viņš ir sociopāts 2) tu negribi ar viņu draudzēties, bet utilitārisms ir the way to go gadījumos, kad ir jāpieņem lēmumi, kas ietekmē lielāku skaitu cilvēku un kur "palīdzība savam tuvākajam" kopumā nodara vairāk ļaunuma nekā labuma (piem., politika).
Nu tb ja tev piedzimst kurls bērns, tad ir pareizi ieguldīt naudu, lai palīdzētu bērnam dzirdēt (mainstream ētika), bet valsts līmenī ir pareizāk nevis palīdzēt 2 radu bērniem dzirdēt, bet būtiski uzlabot nedzirdīgo integrāciju sabiedrībā (utilitārisma ētika).
Dzīvesbiedra krāpšana, btw, vismazāk ir par dzīvesbiedru, tur lielākā ķēpa parasti ir vai nu ar paša sirdsapziņu/nepieciešamību to slēpt, vai arī ar mīļāko. Unless tas ir kaut kāds Rudzītis, kas uzskata, ka krāpšana ir nepieciešama laulātā sodīšanai :) Līdz ar to nedomāju, ka šis jautājums ir korekts. Korekts jautājums varētu būt "vai ir morāli pareizi krāpt dzīvesbiedru, ja neviens par to neuzzina un dzīvesbiedra krāpēji to pēc tam neatceras un neizjūt nekādas fiziskas sekas no šī pasākuma", kurā gadījumā es pieņemu, ka tas ir morāli neitrāli, tikai diezgan bezjēdzīgi :) |
|