| |
[21. Feb 2014|12:15] |
Vēl izlasīju Saksa "The man who mistook his wife for a hat".
Intersanti, pat aizraujoši. Domas rosinoši. Bet... vismaz pirmie stāstiņi man atstāja nepatīkami patronizējošu iespaidu.
Varbūt tāpēc, ka tikai pagājšgad lasīju Lāča "Neirozinātni", man starpība starp šīm divām grāmatām tik ļoti krita acīs. Paradoksāli, ka zinātniskā, uz abstraktu statistiku balstītā pieeja izrādās humānāka par personīgo praktizējoša ārsta pieeju. Nemaz nerunājot par to, ka pirmā daudz labāk pamatota, līdz ar to brīva no spekulācijām un personīgās uztveres radītiem kropļojumiem. Saksa klīniskā pieeja rada iespaidu, ka katrs gadījums ir neparasts un unikāls - līdz ar to savā ziņā mazsvarīgs. Problēma ir tajā, ka tādā veidā tiek reinforcēti lasītāja esošie priekšstati par tēmu, tā vietā, lai apstātos un padomātu par faktu, ka garīgās slimības nav nekas neparasts, ka tās viens no galvenajiem nelaimīguma cēloņiem pasaulē. |
|
|
