| Gadījums |
[17. Apr 2011|21:01] |
Reiz dzīvoja kāds cilvēks. Neko viņš īsti labi nemācēja darīt, tikai balansēt pogas uz deguna.
Kad viņš gāja skolā, skolotāji šo viņa talantu veicināja. Kopā ar citiem viņu sūtīja uz talantu attīstīšanas pulciņa nodarbībām pēc stundām (kopā ar citiem, kam šī liela padevās, lai arī viņi bija mazāk talantīgi), veda uz sacensībām, klases audzinātāja viņu slavēja un rādīja citiem par piemēru. Klasesbiedri gan viņu apsmēja, jo nesaskatīja viņa prasmē neko vērtīgu. Cilvēks par to skuma, bet viņam likās, ka tikko kā viņš būs pieaudzis, tā visi viņa prasmi novērtēs. Un viņš balansēja pogas, zilas, zaļas un sarkanas, un gaidīja savu stundu.
Kad cilvēks meklēja pirmo darbu, viņš savā dzīves gājuma dokumentā lepni ierakstīja "vaļas brīžos nodarbojos ar pogu balansēšanu uz deguna" un pieminēja dažādas balvas, kuras par šo talantu skolā bija saņēmis. Ilgi viņš nevārēja atrast darbu, neviens viņu tajā neaicināja. Beidzot viņam tomēr piedāvāja kādu vietiņu, taču darba intervijā tur neviens par viņa talantu pat neapjautājās. Cilvēks samierinājās un klusībā nodomāja turpināt meklēt citu, labāku darbu, kur viņa prasmi novērtēs. Un vakaros viņš turpināja klusībā balansēt pogas, lielas un mazas, reizēm pat mēteļu, plastmasas un perlamutra.
Tad viņš atrada citu, labāku darbu. Kad darbavietā ieradās kāds viesis, šefs viņu pavadīja pa telpām un izrādīja tajās strādājošos. Par katru darbinieku viņš pateica kādu labu vārdu; nosauca un parādīja: lūk, te ir darbinieks ar panākumiem sportā, te ceļošanas entuziasts, te dāma, kas labi tamborē. Tikai par cilvēku ne - jo, nu kā tad iesi tā teikt, ka viņš to vien māk, kā balansēt pogas uz deguna. Kā tādu vispār var stādīt augstiem viesiem priekšā? Labāk viņu nemaz nepieminēt. Cilvēks tikmēr reizēm mēdza palīst zem sava galda, un tur, nevienam neredzot, turpināt balansēt pogas - ar diviem caurumiem un četriem, metāliskas un pat koka.
Cilvēks turpināja meklēt citus, labākus darbus, bet tagad jau dzīves gājuma aprakstā un darba intervijās par savu talantu viņš nemaz nepieminēja, vai arī pieminēja, bet pavisam jau neuzkrītoši, un nemaz ar negaidīja, kā kāds par to interesēsies. Klusībā viņš bija samierinājies, ka tur viņa patieso aicinājumu neviens pa īstam nepamanīs. Reizēm viņš tomēr turpināja balansēt pogas - pa vienai, pa divām, pa dučiem vien. Un turpināja cerēt, ka varbūt kādu dienu satiks īsto cilvēku, kas viņa aizrautību saprastu.
Tad kādu dienu cilvēks satika meiteni. Ak, kā gan lai viņu sāk aprakstīt? Viņas gaita bija tāda, ka viņas krūtīm pie katra soļa cilājoties šķita dzirdama zvārgulīšu šķinda, bet viņas dubins cilājās kā virzulis. Taču cilvēks vijā iemīlējās tikai tajā brīdī, kad izdzirda no viņas apbrīnu par savām neparastajām spējām. "Lūk," viņš domāja, "beidzot esmu atradis kādu, kas spēj man pa īstam novērtēt." Meitene viņa atbildēja ar pretmīlu, un pēc dažiem mēnešiem viņi apprecējās.
Kāzu naktī cilvēks izvilka laukā no skapja savu pogu kolekciju, izkārtoja tās rūpīgi uz paklāja; visas savas pogas, kas atdusējās rūpīgi iztapsētās kastītēs, rūpīgi saklasificētā veidā. Kastītēs bija zilas, zaļas un sarkanas pogas, mēteļu un jaku pogas, ar diviem caurumiem un četriem, plastmasas un metāla pogas, perlamutra un pat koka pogas. Viņa sieva pārsteigti to visu vēroja. "Bet ko gan tu dari?" viņa beidzot iejautājās. "Kā," cilvēks brīnījās, "bet vai gan tu mani neapprecēji šī talanta dēļ?" Sieva atbildēja, "Nē, ko tu! Es ar tavām neparastajām spējām domāju tavu talantu asināt zīmuļus." Cilvēks smagi sadrūma. Jā, asināt zīmuļus viņš arī mācēja, varbūt pat labāk nekā citi, taču nekad nebija uzskatījis to par pieminēšanas vērtu. "Tas taču tāds sīkums vien," viņš teica sievai, "paskaties labāk, ko tagad darīšu ar šīm pogām!" Sieva skatījās, taču tikai pieklājības pēc, un drīz vien jau ar neslēptu garlaicību un neizpratni.
Gāja gadi. Cilvēks pameta sievu. Kopdzīve viņiem nevedās, it sevišķi tāpēc, ka sieva mēdza vest mājās draugus un vienmēr aicināt cilvēku parādīt, kā viņš asina zīmuļus, kas cilvēkam nepavisam nepatika - beigās viņš pat mēdza noslēpties un izlikties, ka nav mājās, tikko kā redzēja vai dzirdēja kādu nepazīstamu tuvojamies. Noslēpies viņš turpināja balansēt ar pogām, un pie sevis prātot, ka daudzus ģēnijus, galu galā, neviens nav atzinis dzīves laikā. Gan jau arī viņa darbu patieso vērtību saskatīs nākošās paaudzes. Cilvēks pamazām novecoja, un beigās nomira.
Gāja gadi. Desmitiem gadu, simtiem gadu. Pasaulē dzīvot kļuva arvien ērtāk un arvien garlaicīgāk. Jaunas izklaides meklējot, cilvēki pievērsās daudzām pirms tam novārtā atstātām lietām. Pogu balansēšana uz deguna pēkšņi kļuva par visiem zināmu un ievērības cienīgu aktivitāti. To pasniedza skolās; to mācīja universitātēs; uz to pārdeva biļetes stadionos; tā padarīja cilvēkus bagātus, bet dažus arī izputināja; par to deva goda doktora grādus zinātņu akadēmijās; par to un pārpilnās auditorijās sniedza lekcijas viesi no ārzemēm. Atradās arī tādi, kas pētīja šī nodarbes vēsturi. Viens tāds eksperts ķērās pie vēstures pētīšanas arī tajā pilsētā, kur bija dzīvojis cilvēks. Pēc trim darba mēnešiem viņš bija pabeidzis izpēti, un sasauca visus ievērības cienīgos uz runu, kurā sniedza savus secinājumus. "Nē," viņš paziņoja, "Šajā vietā nav bijušas nekādas ievērības cienīgas pogu balansēšanas tradīcijas. Pilsētas vēsturē nav ierakstīts neviena paša, kurš to būtu varējis darīt pat viduvējā līmenī." To pateicis, eksperts izvilka no smalkas kārbiņas apzeltītu trīsstūrveida pogu, uzlika to uz deguna, un lepni paskatījās apkārt.
|
|
|
