|
26. Jun 2013|21:14 |
Deontoloģiskā ētika man liekas galīgi garām, bet arī utilitārisms / konsekvenciālisms nepatīk.
(Līdz pārbaudīju gūglē, biju iedomājies ka nosaukums nāk no de + ontos, "no būtības", un tas būtu pilnīgi dabīgi, jo deontoloģija paredz morāles likumu atsevišķu eksistenci)
Šobrīd es pieturos pie pašizdomātas "smadzeņu satura" teorijas, ka to, kas ir labi un slikti, ultimatīvi nosaka tas, kāds ir smadzeņu saturs situācijā iesaistītajiem cilvēkiem. Neuzskatu, ka ētiku būtu iespējams pilnībā "zinātniskot", reducēt uz jebkāda veida formāliem likumiem vai citu zinātnisku teoriju. Jebkura tāda pieeja izmet laukā cilvēka faktoru, tāpēc var būt tikai aproksimācija. Reālajam cilvēkam vienmēr pastāvēs iespēja pārsteigt teorētiķus un rīkoties citādi.
Tajā pašā laikā atsevišķu aspektu modelēšana ir tas, kur ir iespējams panākt reālu progresu ar zinātniskām metodēm, it īpaši ideja par Beijesa likumu pielietošanu ir liels solis uz priekšu.
Atgriežoties pie ieraksta pirmās tēmas. Es konkrēti dodu priekšroku uz modeli balstītām pieejām (kā "beijesiānisms") salīdzinot ar uz tīri novērojumiem balstīto konsekvenciālismu. Vismaz tas, kā es to saprotu, nozīmē, ka netiek ņemtas vērā nekādas potencialitātes, "iespēja darīt citādi", darītāja iekšējie stāvokļi, bet tikai plika rīcība un tās konsekvences. Tāda pieeja ir pārāk saudzīga pret dažāda veida simulācijām, kuras spēj aproksimēt uzvedību, bet kurām apakšā nav "īstas mantas" (atkal jau - man gribas, lai to cilvēka faktoru ņemtu vērā).
Uz ātru roku sagudroju vēl vienu pierādījumu, kāpēc konsekvenciālisms ir slikta ētika. Kas notiek pie konsekvenciālisma, ja mums ir "sleeper agent" situācija? Teiksim, visi ir cilvēki, bet viens - iespējams starp viņiem iefiltrējies sailons, kurš pats par to nezina, bet kuram var nostrādāt trigeris un likt iznīcināt visu cilvēci. No konsekvenciālisma viedokļa situācijas cilvēks/sleeper agent ir ētiski identiskas līdz brīdim, kad nostrādā trigeris. Tas, protams, ir absurds.
Tātad šādas situācijas konsekvenciālisms var atšķirt, tikai simulējot nākotni un skatoties iespējamās sekas. Savukārt beijesiānisma pieejā mums ir modelis, kurā ir a priori varbūtība sailonu motīvam ieviest šādus sleeper agents. Varbūtību aprēķina, zinot (modelējot) sailonu psihi, tehniskās iespējamas un vēlēšanos iznīcināt cilvēci.
Punch line tūlīt būs. Sailonu aģentu ir iespējams atpazīt pēc trigera vai tā apstrādes mehānisma esamības smadzenēs. Ja ir zināms kaut kāds fiksēts lielums "aģenta atklāšana maksimāli pieļaujamās izmaksas" (laika un enerģijas patēriņš), sailoniem vienmēr pastāvēs teorētiska iespēja nomaskēt savus aģentus un trigera mehānismus labāk - tā, ka viņu atklāšanai vidēji vajadzētu vairāk izmaksu. Tātad, ja gribam droši atklāt tādus aģentus, jārēķinās ar BEZGALĪGI daudz izmaksu. (Viens atklāšanas variants ir modelēt iespējamo pasaules attīstību no šī brīža un skatīties, kurās no tām sleeper agents atklājas. Zarošanās dēļ vajadzēs eksponenciāli daudz resursu.)
Savukārt precīza modeļa konstruēšana* ir iespējamas ar GALĪGU resursu apjomu. Pietiek tikai nomodelēt Visumu no tā rašanās momenta līdz tekošajam brīdim. Novērojamam visumam, Lielā Sprādziena lokālajam burbulim, daļiņu skaits un pastāvēšanas laiks ir galīgs.
Tātad VIENMĒR eksistē sleeper agent maskēšanās pakāpe, pie kuras kļūst izdevīgāk lietot Beijesa pieeju.
____
* - pieņemot kā aksiomu, ka Visums ir izzināms. |
|