|
19. Jun 2013|11:47 |
Kļūdās gan, jo jauc pirmkārt procesa aprakstu ar tā skaidrojumu, otrkārt, programmas kodu ar datiem. Procesa apraksti, neskaidrojot tos, abos gadījumos būs vienādi gari. Skaidrojums "raganu" gadījumā būs īsāks, jo mums nav jāsimulē dati no visa Atlantijas okeāna, lai pie tā nonāktu - okeāna darbība pastāv, bet tā gluži vienkārši ir nerelevanta gala iznākumam (vērtai).
Izvērstāk. Ja kognitīvie procesi tīri ir atkarīgi no fizikas procesiem tikai ķermenī (kā mums te idealizēti stāsta) vai pat tikai smadzenēs, tad kognitīvos procesus var simulēt ar tikpat īsu algoritmu kā jebkurus citus fizikas procesus - caur kvantu fizikas vienādojumiem. Tieši tāpat kā molekulu kustību okeānā. Ja savukārt simulējam nevis precīzi, bet aptuveni, tad simulācija kļūst par kārtu sarežģītāka katrā nākošajā abstrakcijas līmenī. Meteoroloģisko procesu aptuvenas simulācijas algoritms būs daudz sarežģītāks, ar daudz vairāk special cases.
Varētu piekrist, ka kognitīvo procesu aptuvena simulēšana tik un un tā būs par kārtu sarežgītāka nekā meteoroloģisko procesu simulēšana. Tomēr konkrētas parādības skaidrojumam vajag ne tikai algoritmu, bet arī datus. Un okeāna molekulu, vai pat vilnīšu stāvokļa aprakstīšanai noteikti vajag vairāk informācijas nekā vienas raganas, vai pat veselas pilsētiņas cilvēku stāvokļa aprakstīšanai.
Ja raganas vēl liekas šaubīgs piemērs (cilvēki tomēr, sarežģīti), tad var apskatīt visādus dēmonus, garus un mazos velniņus, kuriem nekāds intelekts nepiemīt un kuri darbojas pēc dažiem vienkāršiem paterniem. Tādu radīto ietekmi "izrēķināt" vispār nav problēmu. |
|