| |
[8. Apr 2013|12:41] |
Pie reizes izdomāju, kāds kritērijs būtu jāpielieto mind-uploading.
Nepietiek ar vienkāršu "uploadotais objekts apgalvo, ka viņš ir Jānis". jo to var darīt arī čatbots.
Nepietiek ar vienkāršu "radinieki atpazīst kā Jāni" testu, jo ir iespējams izlikties par Jāni arī tad, ja neesi viņš, sevišķi ja lieliski zini faktus no viņa dzīves (kā tas būs šajā gadījumā).
Tāātad, vajag Jāni, kas ir brīvprātīgi gatavs izveidot savu kopiju datorā, un tehnoloģijai, kas nodrošina tā paveikšanu nenogalinot Jāni.
Te arī nepietiek ar vienkāršu "simulētais Jānis uzvedas tāpat kā parastais". Pilnīgi precīza simulācija nav iespējama gan teorētisku iemeslu dēļ (fizikas likumi, quantum randomness), gan praktisku iemeslu dēļ (simulēšanas tehnoloģijas un mērinstrumentu neprecizitātes dēļ).
Vajag darīt tā, ka pēc uploadošanas abus Jāņus kādu laiku pakļauj vieniem un tiem pašiem stimuliem, vienai organizētai vai simulētai videi, un pēc tam pajautā, "kas tu esi"? Mērķis ir paskatīties, vai uploadotais Jānis sevi uzskatīs par īsto Jāni. Ja viņš tā dara, ir iemesls uzskatīt, ka tehnoloģija strādā.
Tā kā eksperiments notiktu brīvprātīgi, ētikas problēmas ir nelielas.
Ideja balstās uz pieņēmumu, ka subjektīvās sajūtas var nebūt patiesas. Ja kāds saka faktoloģisku apgalvojumu, tad pastāv iespēja, ka viņš kļūdās, negribēti dezinformē klausītājus. Savukārt, ja kāds saka "man sāp", tad nav iemesla uzskatīt, ka viņš kļūdās; var tikai uzskatīt, ka viņš vai nu melo, vai arī patiešam izjūt sāpes. Svarīgi ir tas, ka tās var būt arī fantoma sāpēs amputētā loceklī. Ārsts izturas pret pacientu, kurš sūdzas par fantoma sāpēm tieši tāpat kā pret tādu, kurš sūdzas par "īstām" sāpēm. Tas jau ir piemērs, kur pat mūsdienās sabiedrībā netiek šķirots "īstais" un "iedomātais" (simulētais) gadījums. |
|
|
